Monika un Dimantu Ciltstēvs

Tito skaļi nopūtās. Visi saspringti gaidīja, kas būs tālāk.

—   Un tad jūs nonācāt pie doforiem, vai ne? — klusumu pār­trauca Arvils. Likās, ka visas viņa pirmītējās bailes ir pagaisušas, kopš viņš saprata, ka tie patiešām nav nekādi atdzīvojušies slī­koņi. Neverigi viņš iesvieda ugunskurā kādu pusapdegušu žagaru.

Orle un Tito ārkārtīgi pārsteigti uz viņu palūkojās, un Orles skatienā jautās kaut kas nepatīkams. Itin kā viņš nebūtu gribējis, lai kāds to zinātu — lai viņš tagad varētu to pavēstīt kā lielu jaunumu. Monika nojauta, ka viņš ir no cilvēkiem, kas vienmēr grib būt tie gudrākie un necieš, ka kads zina tikpat daudz vai vēl vairāk nekā viņi paši. Toties Tito ieplestajās acis varēja manīt tādu kā priecīgu pārsteigumu, un viņš uz mirkli pat pārtrauca dīdīties.

—   Nūjā, — negribīgi atzina Orle. — Bet klausieties tālāk. Un nepārtrauc mani, — viņš uzrūca Arvilam. Tas tikai pavīpsnāja un, palūkojies uz Ralfu, savaikstījās.

—    Nezinu, kā jūs esat uzzinājuši par doforiem… — Orle sacija.

Arvils jau gribēja paskaidrot, bet Monika sāpīgi ieknieba viņam delmā, tā ka zēns iepīkstējās un tūlīt pat apklusa.

—    …bet jums ir taisnība, — Orle turpināja. — Tie patiešām bija dofori — kaut mēs par viņiem uzzinājām tikai todien. Vārdu sakot, mēs peldējām blakus mūsu otrādi apgāztajām smailītēm un mēģinājām tikt tajās atpakaļ. Un tad sacēlās tas virpulis, un es jutu, ka mani rauj iekša dzelmē. Mēģināju tureties pretim, bet tas būtu tikpat kā turēties pretī tornado… Mani sāka trakā ātrumā griezt uz riņķi, it ka es būtu nieka puteklis, iekļuvis atvarā, un es aiz bailēm aizvēru acis. Tikai uz vienu mirkli es tas atvēru un ieraudzīju, ka atrodos iekšā virpuli — pašā vidū bija tukšums, bet tam apkārt griezās ūdens un es līdz ar to. Tad laikam zaudēju sa­manu…

Kad atjēdzos, atrados kaut kadā telpā. Tā bija viscaur balta, neliela istaba, un es gulēju tādā kā gultā. Tito nekur nebija. Kā vēlāk uzzināju, viņš bijis ieslegts blakustelpā. Piecēlies piegāju pie durvīm, bet tām nekur nebija roktura, un, kad mēģināju tās atgrūst vaļā, tās pat nepakustējās.

Visi ziņkāri klausījās, bet Tito ar kurpes purngalu stūma kau­dzītē pelnus, kas bija izlidojuši no ugunskura. Klausoties Orles stāstu, Mežsargs par uguni bija pilnīgi aizmirsis, un nu liesmas bija nodzisušās, bet pagales lēni gruzdēja. Pēdējās ogles slinki gailēja, ietidamas sēdošos aizvien lielākā tumsā. Bet likās, ka to neviens pat nemana.

—   Un tad pēc kāda laika parādījās viņi, — teica Orle.

—   Dofori? — Arvils drošības pēc pajautāja.

—   Nu, tu taču zināji — ko tad prasi? — atcirta Orle. — Viņi ienāca pie manis un, sagrābuši aiz padusēm, it kā es būtu preto­jies, izvilka mani ārā. Tur sākās tāds garš, balts koridors, un viņi aizstiepa mani pa to prom. Pēc tam kad kādu laiku bijām gājuši, koridora galā no nekurienes piepeši atvērās durvis, un viņi iegrūda mani pa tām iekšā.

Tito saka klepot, un Orle līdzcietigi uz viņu palūkojās.

—   Nabags galīgi apaukstejies. Mēs klīstam jau daudzas die­nas, un pirms kāda laika bija tāds lietus…

Meža Veča saprotoši pamāja un uzmeta raižpilnu skatienu sa­vai karietei. Tās klabiķu saplosītais jumts bija novākts un iegrūsts starp somam. Ja turpmākā viņu brauciena laikā uznāktu lietus, ari viņi izmirktu līdz ādai.

Orle paķēra no zemes pāris zarus un iesvieda tos dziestošajā ugunskurā. Pēc pāris mirkļiem kāda dzirkstele tos atrada, un žagari gaiši uzliesmoja. Orle turpināja savu stāstu.

—   Viņi bija iegruduši mani lielā telpā, kas izrādījās pilna ar doforiem. Viņi vispār izskatās tādi dīvaini — tadi kā sīki, kupraini večukiņi, un viņu sejas ir diezgan neizteiksmīgas. Visi viņi valka garus, melnus, nošņurkušus mēteļus un līdz ar to ir tūlīt pama­nāmi, jo visas viņu telpas ir baltas.

Monika pamaja. Viņa to visu jau ļoti labi zināja.

—  Taja lielajā zālē, kas sastāvēja no daudziem vaļējiem stāviem, Tito jau bija priekšā. Gan viņam, gan man abās pusēs stāvēja pa doforam tā, it kā viņi būtu cietumsargi, bet mēs — gūstekņi. Un tad manejie sāka bakstīt mani no mugurpuses, skubinādami iet uz priekšu. Viņi, protams, sarunājās savā starpa, bet es nesapratu ne vārda. Ari Tito tika dzīts uz priekšu, un tā mēs gājām cauri do­foru pilnajai telpai, līdz nonācām pie kāda balta galda, kur sēdēja trīs dofori.

—   Kādi viņi izskatījās? — painteresējās Monika. Pēc Orles stāstītā varēja nojaust, ka tie ir vieni no galvenajiem, varbūt tāda kā doforu padome.

Orle paraustīja plecus. — Nekā. Tāpat ka visi pārējie. Ziniet, man viņi visi likās vienādi — tādi kā bruņrupuči ar sapratīgu ska­tienu… Grūti viņus atpazīt.

Un tad viens no tiem trim kaut ko mums sacīja, bet mēs, pro­tams, neko nesapratām. Tad ierunājās otrs, bet tas bija tikpat bez­jēdzīgi. Beigās viņi pamāja kādam no zālē stāvošajiem — mums apkārt bija sapulcējies vesels bars, gluži kā uz izrādi — un tas pieskrēja pie galda. Tad tas, kurš pirmais bija sācis runāt, kaut ko viņam pačukstēja, un pienākušais devās atkal prom. Tagad viņi visi klusēja — gan tie, kas sēdēja pie galda, gan viss pārējais milzu bars. Tas bija visai baisi.