Monika un Dimantu Ciltstēvs

Tā informācija ir ierakstīta tādā kā ķēdītē… — viņš brīdi min- stinājās. — Nu, kā lai to paskaidro tādam, kas neko vispār nav dzirdējis, — viņš pukojas. — Un katrā no mums ir milzum daudz šo svarīgo ķēdīšu. Tās ir ārkārtīgi maziņas un atrodas ik sīkākajā mūsu ķermeņa dalina.

—   Pat mazmazītiņā ādas kripucītī? — jautāja Arvils, grauz­dams nagus.

—   Pat mazmazītiņā ādas kripucitī, — apstiprināja aluķēms.

—   Jums visiem — cilvēkiem un mežaļautiņiem — šī ķēdīte ir ļoti stabila. Visu mūžu tā paliek tāda, kāda bijusi no paša sākuma. Bet mums, trogloditiem, ir citādi. Tā parasti atrodas savā sākotnējā formā — un tad mēs esam troglodīti. Bet to var arī mainīt. Un tad mēs varam pārtapt gandrīz par jebko. Protams, mēs nevaram kļūt par krēslu, — viņš piebilda. — Vai par karieti. Tam patiesi būtu vajadzīgi maģiskie rīki… — viņš pavīpsnāja.

—   Tikai par kaut ko dzīvu? — pārjautāja Arvils.

—  Tieši tā.

—  Ooo, — teica Arvils.

Orle izskatijas pilnīgi šokēts. — Un kā jūs panākat, ka tā ķē­dīte mainās? — viņš jautāja.

—   Ak, vienkārši ir vajadzīgs kāds ķēdītes paraugs, kas nāk no tās būtnes, par kuru grib pārtapt. Piemēram, lai kļūtu par tiem klabiķiem, — viņš sacija, atgādinādams par notikumu Klabiķu aizā, — mums pietika ar vienu klabiķa dunu. Mūsu ķēdīte vien­kārši pielāgojas tai ķēdītei, un mēs pārtopam.

—   Un ko jūs ar to dūnu darījāt? — interesējās Orle.

—   Iespraudām ādā, — bezkaislīgi paziņoja Vecais.

Arvils šausmas noelsās. — Iespraudāt ādā? Vai tad tas nesā­pēja?

—  Vispirms āda mazliet jāiešķeļ, — paskaidroja Vecais tādā balsi, it kā viņš stāstītu, kā pagatavojams Lieldienu pudiņš,

—   pavisam mazlietiņ, vajadzīga tikai tāda skrambiņa… Un tad jāiesprauž tur dūna. Un tad jāpasaka sakāmais.

—  Ahā! — uzvaroši iesaucās Orle. — Tātad tomēr ir kaut kādi buramvārdi!

—   Tie nav nekādi buramvārdi, — netīksmē saviebies, teica Vecais. — Tās vienkārši ir skaņas, kuras varam izrunāt tikai mēs, troglodīti, un pie kuram zud musu ķēdītes stabilitāte, un tā kļūst gatava pieņemt mums vēlamo formu. Protams, ķēdīti var arī no­bloķēt, — viņš piebilda. — Piemēram, viņam, — aluķēmu Vecais pamāja uz Krindonu, — ķēdite ir bloķēta, lai viņš nevarētu pats pārtapt atpakaļ par troglodītu. Tā, lūk! Vai skaidrs?

Monikai bija skaidrs, ka viņai ne tuvu nav skaidrs, bet viņa noprata, ka troglodits saprotamāk izstāstīt nespes. Viņa nosprieda, ka vismaz viņam pašam viss ir skaidrs, un neko nejautāja.

Kamēr troglodits skaidroja savu pārvēršanās mākslu, kariete bija izbraukusi cauri priežu pakalniem un nonākusi ieleja. Visur citur dūmaka jau bija izklīdusi, bet šeit tā bija pat sabiezējusi un klājās pari ielejai kā bieza, pūkaina, pelēka sega. Tiklīdz viņi pa­brauca segai apakšā, viss izzuda…

Piepeši viņi neredzēja vairs itin neko, pat paši savas rokas ne.

Bija tāda sajuta, it kā viņi peldētu bezgalīgā tukšumā, un Monika instinktīvi ieķērās savā sēdeklī.

—  Kas notiek? — jautāja pūkaina balss, un Monika pazina Mežsargu.

—  Nekas, — pelēkajā nekurienē atskanēja Meža Večas balss. — Es braucu tur, kur tu liki man braukt.

Likās, it kā viņi turpinātu braukt lejup, bet šaja migla pat virzienu bija grūti precīzi noteikt. Monikai šķita, ka viņi varētu pat stāvēt uz vietas — tik un tā liktos, ka viņi kaut kur pārvieto­jas. Taču šoreiz laikam Monika bija uzminējusi pareizi, jo atkal atskanēja Mežsarga balss: — Kāpēc mēs visu laiku braucam lejup? Cik ilgi mes ta brauksim?

—  Nav ne jausmas, — attrauca Meža Veča. — Karte taču ir pie tevis!

Bija dzirdama tāda kā klusināta čaukstoņa — laikam Mežsargs mēģināja ielūkoties kartē.

—   Tas neko nelīdz, — sūrojās Mežsargs. — Šajā nolāpītajā miglā neko nevar redzēt. Es pat nezinu, vai tā, kas man rokā, ir karte vai kāda no vecajām avīzēm iekuram…

—   Vai mēs nevaram noskriet no ceļa? — vaicāja norūpējusies balss, kas nepārprotami piederēja Arvilam. — Vai tur lejā nevar but upe?

—    Tur var būt jebkas, — attrauca Ralfs, un viņa balss nez kāpēc likās skanam kaut kur no augšas. — Bezdibenis, parasta pļava, purvs vai upe. Bet, cik zinu, tādās ielejās parasti mēdz būt tieši upes.

—   Debestiņ! — iesaucās Arvils. — Apturi taču karieti!.— viņš kliedza Meža Večai.

—   Vai tur ir upe? — jautāja Meža Veča. — Vai kāds nezina, kas ši par ieleju?

—   Es nekādu upi neatceros, — sacīja Mežsargs. — Man šķiet, ka kartē upes nebija. Šī varētu būt gluži parasta ieleja, un, ja brauksim lēnām un uzmanīgi, gan jau ar mums nekas ļauns neno­tiks.

—   Es nevaru braukt uzmanīgi, — iebilda Meža Veča, — jo itin neko neredzu. Neviens nevar braukt uzmanīgi, ja viņš neko ne­redz. Un es nevaru braukt lēni, jo neredzu spidometru. Šajā elles miglā zūd jebkura ātruma izjūta.

—   Nu, tad brauc, kā māki, — nopūtās Mežsargs.

—    Nē! — kliedza Arvils. — Mums jāgriežas atpakaļ, mēs noteikti iegāzīsimies aizā!

Bet. līdzko viņš to bija izteicis, visus pārņēma sajuta, ka viņi atkal brauc augšup, un Arvils atviegloti uzelpoja. Pec brītiņa migla šķita kļūstam plānāka, līdz izplēnēja pavisam, un viņi izbrauca no ielejas, atstādami pelēko miglu aiz muguras.