Monika un Dimantu Ciltstēvs

Rīts vēl nebija paspējis kārtīgi uzaust, kad Meža Veča jau trieca visus augšā. Viņa pati izskatījās pavisam neizgulējusies, itin kā visu nakti nebūtu ne acu aizvērusi, un Monikai bija aizdomas, ka tā arī bija. Izspūrušiem matiem un aizpampušām acīm Meža Veča klupdama krizdama tenterēja apkārt pa telti, visus modinā­dama.

Monika izlīda no sava guļammaisa un sarāvusies izgāja ārā.

Rīts bija gaužām vēss un pavisam pelēks.

Zāle bija mitra no rasas, un Monikas kājas acumirkli izmirka cauri slapjas. Toties putni dziedāja pilnā balsi, itin kā viņus ne­traucētu ne tas, ka bija tik auksts, ne tas, ka tik slapjš. Debesis aizsedza pelēka dūmaka, un tā bija viena no tām dūmakam, kas vēlāk var vai nu izklīst, vai arī pārvērsties tikpat pelēkā vienlaidu mākoņu blīvā. Monika stāvēja drebinādamās un cerēja, ka šoreiz tas izrādīsies pirmais variants…

Viņa ierapoja atpakaļ teltī. Tur bija tik omulīgi silts, ka Mo­nika ilgojās ielīst savā iesildītajā guļammaisā un pagulēt vēl pāris stundiņu.

Diemžēl tas bija pilnīgi neiespējami, jo Meža Veča šaudījās apkārt pa telti kā nikns seržants starp jauniesauktajiem, grūzdama dunkas sānos tiem, kas bija atļavušies iemigt otrreiz.

Arvils samiegojies sēdēja, pa pusei izlīdis no guļammaisa, un Monikai likās, ka viņš leni, bet neatlaidīgi šļūc tajā atpakaļ… Acīmredzot tā likās arī Meža Večai, jo viņa iebrekdamās: —Augša, augšā, miegapūžņi! — piebrāzās pie Arvila un iegrūda tam sānos neizbēgamo dunku.

— Diez vai cilvēku var saukt par miegapūžņi, ja viņam pus­piecos no rīta vēl nāk miegs, — aizsmakušā balsī protestēja Ralfs, jau kādu pusminuti neticīgi blenzdams Mežsarga pulksteni.

Tas patiesi rādīja tikai puspieci.

Kad Meža Veča, šaudamās garām Monikai, netīšām, bet ļoti sāpīgi ieblieza viņai pa potīti, Monika steigšus paķēra savu jaku un devās atkal ārā, kur Mežsargs jau bija iekūris uguni rīta tējai.

Pēc brokastīm, kas pagāja miegainā klusumā, visi savāca sa­vas mantas un iekrāmējās atpakaļ karietē, no visas sirds cerēdami, ka šodien viņu brauciena pirmais posms patiesi noslēgsies. Karie­tes motorā šķiet bija salīdis visuresošais mitrums, un tas nekādi negribēja sākt darboties, līdz beidzot, izgrūdis mulsus — puk, puk — , izkustināja karieti no vietas. Joprojām klusēdami, viņi brauca cauri slapjajām pļavām un pelēkajai dūmakai, un vienīgās skaņas, kas šad tad pārtrauca klusumu, bija gara un sirsnīga žā- vāšanās…

Dūmakai izklīstot, diemžēl izrādījās, ka zem tas nav vis zila debess, kā Monika bija cerējusi. Gluži otrādi, mākoņi, kas atklājās zem dūmakas, bija vel pelēkāki nekā pati dūmaka un nepārpro­tami solīja lietu tuvāko stundu laikā. Vēsais rīts itin nemaz ne- grasljās kļūt siltāks, un visi sēdēja, sarāvušies un savilkuši sev ap­kārt segas. Pūpēžveidīgais Krindons gulēja Mežsargam pie kājām, un mitrums bija nosēdies uz viņa ādas, padarot to spīdīgu, it kā tā būtu no gumijas. Laiku pa laikam viņš noraustīja pseidopodijas un izgrūda pa smalkam spiedzienam, likdams visiem satrūkties.

Orle visu laiku bija skatījies uz pūpēžveidīgo ar daudz lie­lāku izbrīnu nekā uz aluķēmu un visbeidzot vaicāja Mežsargam: — Kāpēc jūs esat paņēmuši līdzi pūpēžveidīgo? Viņš šķiet piera­dināts — vai viņš jums ir tads kā mājdzīvnieks?

Meža Veča nosprauslājās. — Nu, nebutu jau nekāds brīnums, ja Mežsargam būtu tāds mājdzīvnieks, — viņa pavīpsnāja. — Kaķa vietā, tā sakot…

—  Man nav kaķa, — vēsi atteica Mežsargs. — Man vispār nav mājdzīvnieku.

—  Nūja, — nosmīkņāja Meža Veča, — tev pietiek ar tiem Meža zvēriem, kas vienkārši nāk uz tavu māju, kad vien tiem iegribas…

—    .. .un pat ja būtu, — pilnīgi ignorēdams Meža Večas teikto, turpināja Mežsargs, — tas noteikti nebūtu pūpēžveidīgais.

—  Tas nav nekāds pūpēžveidīgais, — piepeši sacīja aluķēmu Vecais. — Tas ir tāds pats troglodits kā es. Tikai ne sevišķi izde­vies eksemplārs… — viņš vēl norūca.

Orle aiz brīnumiem iepleta acis. — Ka?! — viņš izsaucās, neti­cīgi blenzdams uz pūpēžveidīgo. — Vai tad troglodīti sākumā izskatās kā pūpēžveidīgie?

—  Nē, taču, — cienīgi atteica Vecais. — Viņš agrāk izskatījās tāpat kā visi citi, bet tad pārkāpa likumu un tagad skraida apkārt šāds. Tas, protams, nav uz mūžīgiem laikiem… — viņš ar nožēlu piebilda.

Orle apstulba vēl vairāk.

—  Tātad jūs gribat teikt, — viņš mulsi sacīja, — ka jūs varat mainīt formu? Vai jūs izmantojat kādas burvestības? Maģiskos rīkus? Rituālu dejas?

—  Protams, nē, — pavisam auksti atteica aluķēmu Vecais. Viņš likās ārkārtīgi apvainojies par šādu pieņēmumu. Troglodīti un rituālu dejas… Nē, kaut kas tāds varēja ienākt prātā tikai meža- ļautiņam…

Monika un Arvils klusām iespurdzās.

—   Vai tu esi kaut ko dzirdējis par ģenētisko kodu? — viņš vaicāja Orlem. Kad Orle noliedzoši papurināja galvu, aluķēmu Vecais nicīgi novilka: — Nu, protams, ka ne… Nu tad tā — ģenē­tiskais kods ir tā informācija, kas nosaka to, kas mes esam. Vai mēs būtu puķe, koks, pūpēžveidīgais, mežaļautiņš vai troglodits.