Monika un Dimantu Ciltstēvs

Tad krings devās ārā pa durvīm, un Monika viņam sekoja, līdz viņi iegāja kādā telpā, kas bija mazāka par sapulču zāli, bet citādi tai visai līdzīga. Arī šeit gar sienu stāvēja krēsli, bet priekšā — galds, uz kura bija sakrautas kaut kādas melnas plāksnes.

Krings apsēdās uz viena no krēsliem un vaicaja: — Vai tu esi

šeit?

—  Jā, — Monika atteica. — Gribēju pateikt, ka mēs rit būsim

klāt.

—  Tas ir labi, — sacīja krings. Viņš bija saraucis pieri un likās noraizējies. — Ļoti labi. Ir arī pēdējais laiks.

Monika juta, ka kaut kas nav īsti tā, kā vajag, jo parasti mierī­gais krings šoreiz šķita stipri satraukts.

—   Vai kaut kas noticis? — Monika vaicāja.

Krings satrūkās. — Vai tu ko teici? Biju aizdomājies un īsti nekoncentrējos uz tavām domām. Vai tu nevarētu atkārtot vēlreiz?

—   Es jautāju, vai kaut kas ir noticis, — atkārtoja Monika.

Krings pamāja ar galvu, apstiprinadams, ka šoreiz viņš ir

sapratis.

—   Baidos, ka kuru katru mirkli var notikt. — Viņa atbilde izskanēja visai drūma toni. — Ir pēdējais laiks atņemt doforiem dimantu Ciltstēvu, citādi viņus vairs nebūs iespējams kontrolēt. Mums ir aizdomas, ka viņi kaut ko jau uzsākuši… Bet nevaru par to runāt, pirms mēs neesam pilnīgi pārliecināti.

Monika gribēja izdibināt, ko tad īsti dofori ir izdarījuši, bet krings neko nestāstīja.

—  Nevēlos novirzīt tev uzmanību, — viņš sacīja. — Gribu, lai tu spēj koncentrēties uz Aci tāpat kā līdz šim un lai tev nekas ne­jauktu prātu.

Brīdi viņi klusēja, un tad krings atkal ierunājās.

—   Apaļais akmens ir tāda savāda lieta… — viņš domīgi sacīja. — Iespējams, ka tam, kas ar to tagad notiek, ir kaut kāda jēga…

—   Kam? — nesaprata Monika.

—  Tam, ka tagad tas ir spējigs atdot uz ārpusi enerģiju, kas agrāk tika izmantota, lai saturētu kopā tos, ko jūs saucat par di­mantiem, — paskaidroja krings.

—   Kā tā?

—  Tā enerģija ir spēks, — sacīja krings. — Un spēks var tikt izmantots dažādi. Ari jūs, cilvēki uz Zemes, nespējat iztikt bez tā spēka, ko jums dod saule, ūdens un vējš. Jūs to izmantojat, lai tiktu pie elektrības, un elektrību — lai apsildītu mājas, lai tiktu pie gaismas un visa kā cita tikpat svarīga. Ar to es gribēju teikt, ka spēku var izmantot arī derīgiem mērķiem, un, iespējams, tieši tam apaļais akmens bija paredzēts.

—  Ko tad mums vajadzētu darīt? — jautāja Monika. — Dabūt akmeni un likt to lietā pašiem?

—   Ak, nē, — satraucās krings. — Nekādā gadijumā! Mums tas jādabū atpakaļ troglodītu alās — tā kā teikts senajos uzrak­stos. Mes nedrīkstam paši ķerties akmenim klāt — mēs taču neko par to īsti nezinām. Mēs nezinām, kas tā par enerģiju un kā to var izmantot. To zināja tikai tie senie ļaudis. Un varbūt pat viņi nezi­nāja… Tiksimies rīt mežā pie statujām, — viņš piepeši pārtrauca sarunu un izgāja ārā, atstādams Moniku vienu pašu.

Monika jutās neomulīgi, stāvēdama šajā melnajā, padrūmajā telpā, un tūlīt aizvēra acis, lai atgrieztos pie savējiem.

Vienā mirklī viņa bija atpakaļ teltī un izstāstīja par sarunu ar kringu. Meža Veča stipri satraucās.

—   Kā tad tā?! Dofori dara kaut kādas negantības, un viņi mūs pat nepabrīdināja! Tas nu gan nav diez cik tālredzīgi.

—  Viņš negribēja, lai man būtu grūti koncentrēties, — paskaid­roja Monika.

—   Tatad tas, ko dara dofori, varētu novirzit tavu uzmanību, ja tu par to uzzinātu, — drūmi secināja Meža Veča. — Tas nav labi, un man tas nepavisam nepatīk. Tev vajadzēja viņu piespiest izstāstīt kaut ko vairāk.

—   Es nevaru viņu piespiest, — sacīja Monika. — Tas būtu tāpat kā mēģināt pierunāt pūpēžveidīgo pastāstīt, kur viņš slēpj savas olas.

Bet aluķēmu Vecais bija par kaut ko aizdomājies. Viņš sēdēja, gluži sastindzis, un kopš Monikas stāstītā nebija bildis ne vārda. Tagad viņš, joprojām stingu skatienu blenzdams kaut kur tuk­šumā, lēnām sacīja: — Tātad visa tā būšana ar dimantu Ciltstēvu nemaz nav tik vienkārša. Mēs sākumā domājām, ka tas, kurš tagad to izmantos, tiks pie liela spēka. Liela, iznīcinoša spēka. Bet mēs nebijām centušies izprast, ko tas īsti nozīmē… Jo spēks pats par sevi nav nekas… Viss ir atkarīgs no tā, kā to liek lietā…

—   Ko viņš tur runā? — Arvils pačukstēja Ralfam.

—   Nezinu. — Ralfs paraustīja plecus. — Man liekas, neviens no viņiem īsti nesaprot, ne kas tas dimantu Ciltstēvs īsti ir, ne ko ar to iesākt — tur tā nelaime.

Mežsargs visu laiku kopš Monikas sarunas ar kringu bija klusējis un ari tagad sēdēja, kaut ko drūmi domādams. Viņš ne­jutās diez cik omulīgi, kad sarunas grozījās ap kaut ko tik ārkār­tīgi dīvainu kā dimantu Ciltstēvs, kurš turklāt vēl bija radies te­pat, viņa paša dzimtajā Mežā.

Monika nožāvājās, un Mežsargs izmantoja to kā ieganstu, lai pieliktu punktu visām sarunām. — Tagad gan jāliekas gulēt, — viņš sacīja. — Rīt mums būs grūta diena — līdz pusdienlaikam jātiek līdz statujām, un ej nu sazini, kas vēl notiks pēc tam… — To pateicis, viņš ielīda savā guļammaisa un pagriezās pret telts sienu.

Arī pārējie sekoja viņa piemēram, un drīz vien visi gulēja.

* * *