Monika un Dimantu Ciltstēvs

Tito visu laiku bija klusējis un ļāvis Orlem runāt vienam pašam, bet likās, ka tagad viņš grib bilst kādu vārdu. Viņa platās acis iepletās vēl platākas, un viņš jau atvēra muti, bet tad pār­domāja un atkal to aizvēra.

—  Tāpēc, — Orle teica, — mums steidzami jānokļūst mūsu ciemā, lai brīdinātu ļaudis. Mums ir kaut kas jādara, citādi tie jukušie dofori kaut ko nodarīs Mežam!

Mežsargs ar Meža Veču saskatījās.

Monika pieliecās pie Ralfa un nočukstēja: — Ko lai mēs da­rām? Vajadzētu viņiem kaut ko pastāstīt, citādi viņi aizies pie mežaļaudīm un sacels pamatīgu traci…

Ralfs sēdēja domīgs. Viņš saprata, ka, no vienas puses, Moni­kai ir taisnība. Un iespējams, ka šie abi varētu viņiem palīdzēt, kad viņi bus nokļuvuši pie doforiem.

Ari Mežsargs ar Meža Veču klusām sačukstējās, un tad Mež­sargs sacīja Orlem un Tito: — Atvainojiet mūs uz mirkli, mums šis tas jāapspriež.

Pamājis aluķēmu Vecajam un bērniem, viņš devās uz telts pusi un, kad visi bija sanakuši, vaicaja: — Nu, ko mēs darīsim?

—  Es domāju, vajadzētu viņiem visu izstāstīt, — sacīja Meža Veča.

—  Katrā ziņā mēs nedrīkstam pieļaut, ka viņi visu izstāsta mežaļaudīm un tie brāžas šurp. Baidos, ka tad dofori viņus visus piebeigs.

—  Tā varētu būt, — sacīja aluķēmu Vecais, un visi uz viņu paskatījās. — Piekrītu, ka vajadzētu viņiem šo to izstāstīt, lai aizkavētu no došanās pie mežaļaudīm. Tomēr nevajadzētu viņiem stāstit pilnīgi visu. Mēs taču nezinām, kas viņi ir par ļaudīm…

Monika nodomāja, ka to nu gan viņi zina ļoti labi — nekādi lāga ļaudis jau nu viņi nebija…

—  Tādēļ ierosinu darīt tā, — teica Vecais. — Pastāstīsim viņiem, ka mēs ejam atgūt dimantu Ciltstēvu, bet pagaidām neteiksim neko par Monikas Aci un to, ko grasāmies darīt ar dimantu Ciltstēvu, kad būsim pie tā tikuši.

—   Un kā ar kringiem? — vaicāja Arvils. — Vai par viņiem teiksim?

—  Nu, ja jau mēs šā vai tā grasāmies viņus drīz satikt — un ja šie abi nāks mums līdzi —, tad jau jāstāsta vien ir.

Tā norunājuši, visi devās atpakaļ pie Orles un Tito, kuri viņus gaidīja pie ugunskura. Mežsargs uzņēmās runātāja lomu un izstās­tīja gandrīz visu, veikli noslēpdams faktus par Monikas Aci un senajiem uzrakstiem, kas vēstīja, kā nogādāt dimantu Ciltstēvu atpakaļ sākotnē.

Kad viņš bija beidzis, Orle ar Tito izskatījās visai apjukuši. Viņi blenza gruzdošajās oglēs, un Orle neticīgi šūpoja galvu. Tito kasīja galvu tik bieži, ka viņa melnais matu ērkulis izspūra uz visām pusēm.

—  Nu, tad jau viss ir skaidrs, — Orle beidzot sacija. — Mums jādodas pie doforiem un jānočiepj viņiem tas dimantu Ciltstēvs, lai viņi nepaspētu sadarīt nezin ko.

—  Bet ja nu viņi aiz dusmām patiešām iznīcina Mežu? — bai­ļojās Meža Veča.

—    To viņi varētu izdarīt jebkurā gadījumā, — atgādināja Mežsargs. — Un tomēr labāk, ja dimantu Ciltstēva viņiem vairs nebutu, vai ne tā?

Meža Veča piekrita, ka tā gan.

Piepeši ierunājās Tito: — Bet kā tad sanāk? Mes tagad dosi­mies atpakaļ pie doforiem? — Viņa balss bija klusa un drebelīga.

Orle apstiprināja, ka tieši to viņi tagad darīs.

—  Bet man mājās ir vecāki… un brālis… — vārgi ieteicās Tito. — Viņi domā, ka esmu miris… Man vajadzētu viņiem paziņot, ka ar mani viss kārtībā…

Bet Orle tā paskatījās uz Tito, ka viņš nodūra galvu un sāka kodīt lūpu.

—  Nebūs nekādas iešanas mājās, — bargi noteica Orle. — Vai tu nesaproti — ja mēs neatdabūsim dimantu Ciltstēvu, ari taviem vecākiem un brālim var pienākt pēdējā stundiņa?! Kad dofori sāks demonstrēt savu spēku, viņi nesaudzēs nevienu!

Meža Veča un Mežsargs pārmija skatienus.

—   Varbūt… khmm… — krekšķināja Meža Veča, — varbūt mēs patiešām varētu ļaut Tito iet uz mājām… Gan jau paši kaut kā tiksim galā…

—  Nekādā gadījumā! — iesaucās Orle. — Viņš nāks mums līdzi. Atceries, — viņš draudīgi palūkojās uz Tito, — kas notiks tad, ja nedarīsim to, kas mums jādara!

Tito sarāvās pavisam maziņš un palocīja galvu. Monika no­jauta, ka viņš patlaban domā, kāds izskatītos Mežs, ja dofori mes­tos to postīt…

Tā nu viss bija izlemts. Nakamajā ritā viņi turpinās ceļu, un Orle ar Tito dosies viņiem līdzi.

* *

Divas dienas viņi tikai brauca. Ozolu un kļavu mežu no­mainīja priežu sils, un kariete šāvās pāri līganajiem pakalniem, kas atgādināja tos, pie kuriem atradās Mežsarga māja. Par laimi, laiks pieturējās silts un skaidrs, tā ka pēc karietes jumta nebija nekādas vajadzības. Ralfs bija ierosinājis to sadedzinat, lai tas neaizņemtu tik daudz vietas, bet Meža Veča viņam uzbrēca, ka saplosīta taču ir tikai plēve — pašai koka konstrukcijai neesot ne vainas. Ralfs gan zīmīgi paskatījās uz nepārprotamām knābju cir­tienu pēdām, kas bija palikušas kokā kā dziļas skrambas, bet Meža Veča izlikās, ka neko nesaprot…