Monika un Dimantu Ciltstēvs

Tikmēr abi puiši iznāca pie uguns un apsēdās. Pirmais sāka runāt Orle. Viegli pasmaidījis un noglaudis savus īsi apcirptos melnos matus, kas slējās uz pakauša tādā kā ezīti, viņš sacija: — Labvakar. Un nevajag baidīties, — viņš piebilda, uzmezdams skatienu Arvilam, — mēs neesam ne slīkoņi, nedz arī kas cits pārdabisks. Bet piedzīvojuši kopš svētkiem mēs esam daudz, un mums vajag ar jums parunāt.

—   Tad jūs patiešām esat tie… ?! — izsaucās Mežsargs, neticīgi aplūkodams abus puišus. — Bet ka tad…?!

—    Tūlīt visu izstāstīsim, — sacīja Orle. — Un stāstāmā ir daudz. Bet vispirms… Vai jums nebūtu kas ēdams? Mēs esam gājuši vairākas dienas un tik vien ēduši kā pelnos ceptas mēness suņusēnes… Ari ar dzeramo tā bija, kā bija… Nav nemaz tik viegli uziet kādu strautu…

Meža Veča aizsteidzās pēc maizes, brētliņām un briežgaļas, bet Mežsargs starp diviem zemē iedurtiem kokiem iestiprināja metāla stieni un iekāra virs uguns katliņu ar ūdeni, lai viņiem vēlāk būtu tēja.

Ralfs bija pienācis pie Monikas un čukstēja viņai ausī: — Viņi taču ir mežaļaudis, vai ne?

Monika pamāja.

—  Tad kāpēc viņi nebaidās no aluķēma?

Monika izbrinīti paraudzījās uz abiem puišiem un aluķēmu. Aluķēmu Vecais bija atkal apsēdies telts priekšā, un puiši bija uz­metuši viņam ziņkāru skatienu, bet ne vairāk.

Ralfam bija taisnība. Visi mežaļaudis ārkārtīgi baidījās no alu­ķēmiem, jo vēl nesen aluķēmi bija izklaidējušies, muļķojot meža­ļaudis un pēc tam uzsūtot tiem paniskas bailes, kā dēļ dažs labs mežaļautiņš pat bija gājis bojā. Līdzko kaut kur parādījās alu­ķēms, mežaļaudis laida ļekas vaļā. Katrā ziņā nebija parasts ar viņiem kopā sēdēt pie ugunskura.

Monika pačukstēja savas pārdomas Rutai, un tā viņai pie­krita. Tas patiesi bija dīvaini.

—   Domā, tie tomēr ir slīkoņi? — čukstēja Ruta.

—  Protams, nē, — pavīpsnāja Monika. — Diez vai slīkoņi ēstu briežgaļu…

Patiešām, patlaban abi puiši sukāja iekšā briežgaļu ar tādu apetīti, it kā nedēlam ilgi nebūtu ēduši. Laikam ar mēness suņu- sēnēm izsalkumu īpaši remdēt nevarēja…

—  Kas tad tie tādi ir? — nerimās Ruta, turēdamās no puišiem tālāk. — Varbūt pārvērtušies dofori?

—   Ilmm… Nedomāju, ka dofori spētu pārvērsties, — iebilda Monika. — Nē, tie noteikti ir tikai mežaļaudis.

Ruta pašūpoja galvu, un bija skaidrs, ka viņa tam diez kā ne­grib ticēt.

Monika savukārt ziņkārīgi nopētīja abus puišus, kamēr tie ēda. Orle bija vecākais, viņam patiešām varēja būt jau gadu tris- desmit. Viņš bija īsāka auguma nekā otrs, nedaudz druknāks, un viņa ezītī stāvošie melnie mati likās pavelkam uz augšu arī uz­acis, kuru biezie, melnie loki tūlīt piesaistija skatienu. Monika pie sevis pasmējās, nodomājusi, ka tas bija tādas, ko Arvils sauktu par — blēža uzacīm —… Skatiens viņam bija šaudīgs, un kopumā Orle patiesi neradīja patīkamu iespaidu. Ari no pagājušās tikšanās reizes Monikai par viņu nebija palikušas nekādas labas atmiņas.

Tito bija jaunāks, gadus divdesmit vecs, garāka auguma un kalsnāks par Orli. Viņš šķita diezgan nervozs un, košļādams briežgaļas sviestmaizi, nevareja mierīgi nosēdēt uz vietas, bet vienā laidā dīdijās. Ar kalsnajiem pirkstiem viņš plucināja briežgaļas šķēli, bāzdams mutē sikus gaļas krikslšus, un ik pa brīdim atska­tījās uz mežu gluži kā pirmīt Arvils. Monikai viņš atgādinaja vā­veri, kas notiesā nočieptu gardumu. Ari viņa acis bija lielas un tadas ka pārsteigtas, kā izbiedētas. Ik pa brīdim Tito žigli pakasija galvu, un viņa mati, kas bija melni un viegli viļņaini, uz bridi sa- vēlās, pēc tam paši atkal nostādamies vietā.

Viņiem abiem mugurā bija savādas melnas drēbes, kadas Mo­nika netika redzējusi nevienam no mežaļaudīm. Tas bija tāds kā kombinezons ar šķērsām pārsietu melnas drānas gabalu, kas līdzinājās lakatam. Acīmredzot šis drebes bija patapinātas no do­foriem.

Kad abi mežapuiši bija paēduši un noslaucijuši mutes un ro­kas Meža Večas pasniegtajās salvetēs, viņi bridi sēdēja, vērdamies liesmās. Orle sēdēja pavisam mierīgs, bet Tito aizvien grozījās un kasīja galvu, it kā viņu būtu apsēdušas visas Meža un Zemes blusas, kopā ņemot. Monika cerēja, ka tā vis nav, tomēr drošības pēc pavirzijas no viņa tālāk.

Beidzot Orle palūkojās uz Mežsargu un ierunājās. — Jūs droši vien zināt, kas notika svētku laikā, — viņš sacīja.

Mežsargs pamāja.

—   Todien mēs ar draugiem bijām nolēmuši sarīkot makšķerē­šanas sacensības ar smailītēm. Mēs zinājām, ka tas ir aizliegts, un tomēr tas šķita tik vilinoši… Turklāt līcīti, kur bijām nolēmuši sacensties, parasti nav neviena mežaļautiņa — it sevišķi svētku laikā, kad visi drūzmējas centrālajā laukumā. Tā nu mes iepriek­šēja dienā aizvedām turp smailītes un paslēpām tās krasta niedrēs.

Orle uz bridi apklusa un likās nogrimis tās dienas atmiņās.

—   Sākumā viss gāja labi. Mes zinājām, ka protam apieties ar smailītēm un ka gandrīz ne ar ko neriskējam. Taču tad es aizrā­vos… Man brīnum labi ķērās, tādēļ aizmirsu visu un vairs neuz­manīju, kur atrodos… Tad izrādījās, ka visu laiku esmu tuvojies

Tito laivai, un atjēdzos tikai tad, kad mana laiva ieskrēja viņējā un mēs abi apgāzāmies.