Monika un Dimantu Ciltstēvs

—  Ko mēs iesāksim, kad nonāksim pie šalkojošās juras? — jautaja Ralfs, piemiegtām acīm lūkodamies debesis un mēģinā­dams saskatīt kādu zvaigzni. Bet tās vēl bija paslēpušās.

—  Satiksim kringus, — bezrūpīgi attrauca Monika. Bija tik labi gulēt šeit mīkstajā zālē un raudzīties debesīs. Ta, it kā pasaulē nebūtu nekādu kringu, doforu, aluķēmu un dimantu Ciltstēvu…

Meža Veča un Mežsargs bija iznākuši no Meža, un katrs stiepa veselu klēpi žagaru. Viņi nosvieda savas nešjavas zemē, un Mež­sargs ņēmās sakārtot žagarus tā, lai varētu tos labāk iekurināt. Tad viņš aizšķlla šķiltavas, un drīz vien uzliesmoja ugunskurs.

Monika, Ruta un Ralfs piecēlās un jau sāka iet uz telts pusi, kad piepeši no meža izbrāzās Arvils.

Viņa baltais, puķainais matu ērkulis bija izspūris uz visām pusēm, it kā zēns būtu līdis cauri krūmiem, un viņa seja bija pie­sarkusi koši sarkana. Šausmās ieplestām acīm Arvils pieskrēja pie Mežsarga un iekliedzies: — Spoki! Mežā spoki! — sāka izbīli šau­dīties šurpu turpu.

Mežsargs satvēra zēnu aiz pleciem un, notupies viņam līdzās, cieši paraudzījās viņam sejā. Arvils drebēja un visu laiku atskatī­jās uz satumstošo Mežu, no kurienes pats bija izskrējis, kā baidī­damies, ka viņam kāds varētu sekot.

—   Nomierinies, — stingri teica Mežsargs, un Arvils pama­zām pārstaja trīcēt, kaut vēl aizvien meta bailīgus skatienus at­pakaļ. — Nomierinies un izstāsti, ko tu tur redzēji.

Arvilam raustījās lūpa, un kādu brīdi viņš nespēja izrunāt ne vārda. Beidzot viņš izdabūja: — Spoki mežā… Tikko uzskrēju tiem virsū… Debestiņ… — Un viņš atkal sāka trīcēt pie visām miesām.

Pienāca Meža Veča un notupās līdzās. Viņa satvēra Arvila roku un mierinoši kaut ko čukstēja zēnam, līdz viņš nomierinājās tiktāl, ka spēja kaut ko pastāstīt.

—   Kādi tie spoki izskatījās, un ko viņi darīja? — jautāja Mež­sargs.

Monika, Ralfs, Ruta un aluķēmu Vecais bija sastājušies visap- kart un ziņkārīgi gaidīja, ko Arvils teiks.

—   Mežaļaudis… — murmināja Arvils.

—   Tu redzēji mežaļaudis? Vai tomēr spokus? — nesaprata Mežsargs.

—   Mežaļaudis spokus, — tramīgi teica Arvils. — Tie meža­ļaužu puiši, kas svētkos noslīka…

—   Tu redzēji tos divus? — pārsteigts iesaucās Ralfs. — Ko nu mels! Tu droši vien redzēji kaut kādus citus mežaļaudis un pus­tumsa noturēji viņus par tiem diviem.

—   Nē, taču! — iekliedzās Arvils. — Es jums saku, ka tie bija tie! Un viņi izskatījās tik dīvaini… kā atdzīvojušies slīkoņi…

Ralfs pavīpsnāja. Viņam Arvila stāsts vairs nešķita interesants. Skaidrs, ka viņš redzējis divus parastus mežaļaudis, kas vienkārši atnākuši pamedīt… Arī Monika un Ruta domāja tieši tāpat. Viņas jau zināja, kads ir Arvils un ka viņš ir spējīgs sacelt lielu traci par neko.

—   Pastāsti, ko viņi darīja, — mudināja Mežsargs.

—   Viņi… ēēē… viņi apdzēsa ugunskuru, — klusi teica Arvils, joprojām bailīgi lūrēdams uz melnajiem kokiem krēslā. — Un otrs rakņājās pa tādu dīvainu baltu maisu…

Ralfs zīmīgi paskatījās uz Moniku. Nu, protams, tie bija tādi paši ceļinieki kā viņi paši, kas tikko pavakariņojuši. Ja tā padomā, patiešām, gaisā visu laiku bija jaušama tāda kā dūmu smarža, vēl pirms viņi iekūra savu ugunskuru…

—   Nu, nu, — teica Mežsargs, acīmredzot izdarījis līdzīgus secinājumus kā Ralfs.

—   Jūs man neticat! — iesaucās Arvils. — Bet es jums zvēru, ka tie patiešām bija tie divi — Orle un … neatceros, kā sauca to otro… — bet Arvilam nebija ilgi jāpārliecina parejie, jo piepeši no tumsas iznira divi stāvi un ienāca ugunskura raustigajā atblāzmā.

Ralfs, Monika un Ruta uz viņiem paskatījās un palika stāvam kā sastinguši. Bet Arvils atkal sāka drebēt un sagrāba Mežsargu aiz jakas stērbeles.

Monika sākuma nodomāja, ka viņai rādās. !su mirkli viņa mēģināja sev iestāstīt, ka tas droši vien ir uguns mestās gaismas iespaida… Pēc tam viņai pa galvu saka šaudīties daudz un dažādu juceklīgu domu… Vai abi ezerā ierautie mežaļaudis butu izglābu­šies? Bet ja tā, kur tad viņi visu šo laiku ir bijuši? Bet varbūt pa­tiešām viņi bija noslīkuši un pēc tam atdzīvojušies? šajā Mežā notika tik daudz kas dīvains, ka viņa bija gatava pieļaut pat ko tādu.

Bet viņi pretēji Arvila teiktajam nebūt neizskatijas pēc dzī­viem miroņiem. Viņi izskatījās gaužām veselīgi. Bet par to, kas tie bija, nebija nekādu šaubu. Tie patiešām bija Orle un Tito — otrs puisis, kura vārdu Arvils nebija varējis atceroties. Monika pameta acis uz Ralfu un Rutu un saprata, ka ari viņi abus ir atpazinuši.

Vienīgi Meža Veča, Mežsargs un aluķēmu Vecais stavēja bez jebkādas sejas izteiksmes, jo viņi svētkos nebija bijuši. Protams, ari pūpēžveidīgais Krindons nesaprata, kas notiek, un, pseidopodijas staipīdams, slaistījās turpat apkart kā apjucis balts astoņkājis.