laura un Septiņu mēnešu zīmogs

Laura ar mokām apspieda pēkšņo domu brīdināt mežsargu. Tas viņai nozīmētu drošu nāvi. Un Hansam un Persijam arī. Mēmā izmisumā viņa klausījās, kā Nežēlīgais bruņinieks, ne aci nepamirkšķinādams, atkārto savu melīgo solījumu un ļauj mežsargam iet. Protams, viņš saņemšot dāsnu atalgojumu, un ari Silva tikšot atbrīvota, kolīdz viņš nogalināšot vilku! — Bet vienu es tev vēl gribu likt aiz auss, Hans. Kad būsi atguvis savu Silvu, tad iemāci viņai kārtīgi, kā vajag klausīt kungu. Tu taču zini, kā man nācās sevi pārvarēt, lai viņu sodītu. Bet viņa diemžēl neizrādīja pret mani pienācīgo cieņu, un tā man nebija citas izvēles. Vai saproti, Hans?

— Protams, kungs. — Mežsargs nometās bruņinieka priekšā ceļos un pacēla roku zvērēdams. — Silva gūs mācību un nolūgsies jums par visu!

Dzimtkungs savilka šaurās lūpas zemiskā smaidā un labvēlīgi paplikšķināja savam mežsargam pa plecu. — Kā tad, Hans! Es tev ticu. Un tagad dodies!

Kamēr jaunais vīrietis steigšus atstāja bruņinieku zāli, Sirīna viņam nopakaļ raidīja ļaunīgu skatienu. — Kāds nelga! — viņa nošņācās. — Kā gan cilvēks var būt tik lētticīgs!

— To dara mīlestība, Sirīna! Mežsargs tās dēļ ir akls.

Sievietes sejā iezīmējās gandrīz neslēpts izsmiekls. — Ne tikai

mežsargs!

— Ko tu ar to gribi teikt? — Nežēlīgais bruņinieks nošņācās, bet vienā mirklī atkal nomierinājās.

Pat Reimārs no viņas baidās, Laurai iekrita prātā. Jo viņa ir daudz varenāka par bruņinieku!

Sirīna izlikās nedzirdējusi pilskunga nikno piezīmi. — Cik es tevi pazīstu, tad tam puisim divdesmit sudraba gabalus nesaņemt.

— Un kā tad tu domāji? Bet savu algu tas nabaga muļķis saņems gan — nāvi! Aizsūtīšu bendi uz norādīto vietu, un, līdzko vilks būs beigts, tā viņš mežsargam pārgriezīs rīkli!

Sirīna pasmīnēja. — Man jau arī tā likās.

— Tas puisis nav neko citu pelnījis. Viņš tai nabaga meitenei tā sagrozījis galvu, ka viņa neko vairs negrib zināt par savu kungu. Tā tak ir nodevība augstākajā pakāpē — un par to jāsaņem nāves-sods!

— Visnotaļ savdabīgi iztulkots likums, bet lai nu būtu, — Sirīna atteica, raudzīdamās namatēvā ar ironisku skatienu. — Man gan būtu padomā kāds ļaunāks soda mērs.

— Ļaunāks par nāvi? Kas tas varētu būt?

Sirīnas galva pašāvās uz priekšu kā čūskai. — Pārakmeņojums! — viņa uzšņāca Reimāram. — Manā valstībā to lieto, kad vien ir izdevība.

Laura zaudēja kontroli pār savu sejas izteiksmi. Viņa neviļus tvēra pēc gaisa.

Pārakmeņojums? Kas tas varēja būt?

Nežēlīgais bruņinieks nogrozīja galvu. — Pirmā dzirdēšana. Kas tas tāds?

— Tas, kuram uzlikts pārakmeņojums, vienā mirklī sastingst kā akmenī. Viņš vairs nevar pakustēties, pat par mata tiesu ne. Taču gars paliek nomodā — un tas ir visļaunākais: sodītais top sagūstīts pats savā ķermenī, labi zinādams, ka neko nespēj līdzēt. Pilnīgi neko!

Iedomājoties vien par šādām mocībām, Laurai pārskrēja šermuļi. Kā gan cilvēkiem varēja ko tādu nodarīt!

— Izklausās interesanti, — Reimārs atteica, — un nākamreiz es izmantošu tavu piedāvājumu. Taču, kas attiecas uz mežsargu, es labāk palikšu pie sava plāna. Bendem arī vajag savu prieciņu. — Viņš ierēcās ņirdzīgos smieklos, kam Sirīna tūliņ pievienojās.

Laurai kļuva slikti. Bija jātiek prom no šiem derdzīgajiem pre-tekļiem. Cik ātri vien iespējams!

Rādījās, ka Persijs bija sajutis Lauras noskaņojumu. Viņš piepeši iznira Reimāra priekšā un paklanījās. — Ja jūsu augstlabdzimtība atļautū, mēs labprrāt dotos pie mierra, mans māceklis un es. Mums aiz muguras irraid garrš ceļš, un nogurrūms māc kā jūrra.

— Lai notiek! — Reimārs veltīja trubadūram aizbildniecisku skatienu un nolaidās līdz pat labas nakts vēlējumam. — Saldu dusu!

Par miegu šai naktī, protams, nebija ko domāt. Stundas slīdēja mokoši lēni, kamēr Laura un Persijs savā kambarī gaidīja, līdz beigsies uzdzīve. Tikai tad, kad no bruņinieku zāles jau ilgāku laiku neskanēja ne troksnītis un visās pils daļās valdīja klusums, abi sargātāji uzdrīkstējās doties Septiņu mēnešu zīmoga meklējumos.

Viņi, dabiski, nebija paņēmuši līdzi pulksteņus un kabatas lukturīšus. Briesmas, ka tos varētu ievērot, bija pārāk lielas. Spriežot pēc mēness gaitas, tuvojās pusnakts. Par laimi, pie debesīm nebija vērojams neviens mākonītis, tā ka mēness gaisma viegli iespīdēja pils gaiteņos.

Persijs un Laura uzmanīgi taustījās pa krēslainajiem koridoriem. Viņi neiedrošinājās iedegt skalu un ar to apgaismot ceļu.

Uzdzīve turpmākajā vakara gaitā laikam bija izvērtusies vēl trakāka, un vīns bija izdzerts milzu daudzumos, jo Laurai un Persijam nemitīgi gadījās paklupt pār kādu bruņinieku, kas nebija atradis ceļu uz savu kambari un, skaļi krākdams, izgulēja skurbuli uz akmens plāksnēm. Par laimi, šie vīri bija tik apreibuši, ka nedraudēja briesmas tikt pamanītiem. Varbūt viņi nebūtu pamodušies pat tad, ja Laura ar Persiju viņiem uzmītu tieši virsū.

Ieejas hallē bija mazliet gaišāks. Sudrabainā mēnessgaisma brīvi ieplūda pa logu, kas atradās virs portāla. Raibā vitrāža, kas to greznoja internātā, acīmredzot bija ielikta vēlāk.