laura un Septiņu mēnešu zīmogs

Skolotājs žigli pārmeta skatienu viņai pār plecu un pastiepa lāpu tuvāk grāmatai. Viņš tūliņ atskārta, ko meitene bija domājusi: uz vāka bija redzams tas pats septiņu zvaigžņu zvaigznājs, kas bija rēgojies noslēpumainajās nakts debesīs pie slepenās klostera bibliotēkas velves un mirdzēdams piesaistījis viņu uzmanību. — Dīvainī, — viņš brīnījās. — Nudien, dīvainī.

Grāmatas nosaukums bija uzrakstīts senatnīgi ķeburainiem burtiem, tā ka Laurai nenācās viegli tos atšifrēt. — “So... ci.. .etas... Septem... Sodalium”, “Septiņu brālība”, — viņa burtoja.

— Vai tā nav tā pati grāmata, ko nozaga no klostera slepenā arhīva? Kad noslepkavoja pāteru Dominiku?

Persijs domīgi pamāja. — Tev taisnība!

— Beidzot esam tikuši uz priekšu! — Laura gavilēja. — Var-būt tur iekšā būs kāda norāde par Septiņu mēnešu zīmogu.

— Visnotaļ iespejāms, — skolotājs atteica un apcerīgi pievēra acis. — Kāpēc gan Nežēlīgais brruņinieks to citādi glabātu šeit, darrgumu krratuvē? Sprriežot no arreja izskata, tā neliekas īpaši verrtiga.

Neraugoties uz ādas iesējumu, foliants patiešām bija visai necils. Labi — varbūt grāmata bija nākusi no senseniem laikiem, bet tās veidols nudien bija pieticīgs. Tai bija kādas tūkstoš lappuses, ko klāja ciešas rindiņas tik tikko salasāmā rokrakstā. Nebija ne zīmējumu, ne ilustrāciju, ne greznu iniciāļu, ne citu rotājumu. Laura bija redzējusi daudz iespaidīgākus darbus. Ja šo sējumu kaut kas darīja vērtīgu, tad tas varēja būt tikai saturs. Varbūt šis darbs kaut ko vēstīja par Septiņu mēnešu zīmogu, kaut arī, ņemot vērā milzu apjomu, to atrast noteikti nenāksies viegli.

Vienā mirklī Lauru pārņēma svina smags nogurums. Viņa plati nožāvājās un turpat būtu varējusi iekrist dziļā miegā. Meitene truli pastiepa Persijam pretī grāmatu. — Paņemsim to vienkārši līdzi un rīt paskatīsimies vienā mierā, — viņa ierosināja. — Neviens jau nemanīs, ka tās trūkst.

Atpakaļceļā uz kambari arī Persijs jutās gluži pārguris, un tā nu abi sargātāji, viens miegaināks par otru, smagnēji vilkās augšā pa kāpnēm. Viņus izbiedēja šļūcoši soļi.

Kāds ātri tuvojās.

Persijam vēl izdevās biezo foliantu paslēpt zem sava ieločainā tērpa, kad viņu priekšā jau stāvēja kāds vīrietis.

Nežēlīgais bruņinieks.

Reimāram mugurā bija raupjš nātna auduma naktskrekls, zem kura vīdēja basas kājas. Uz plikā paura — Laurai nācās apvaldīt smieklus — bija uztupināta naktsmice. Varbūt viņu tīri cilvēciska vajadzība dzina uz ateju — kāds tur brīnums, ņemot vērā to lērumu vīna, ko viņš iepriekšējā vakarā bija izdzēris! Dīvainā kārtā viņam ap vidu tomēr bija apjozts Pauršķaidis. Bet tad Laura atcerējās kaut kur lasījusi, ka Reimārs fon Rāvenšteins nekad nemēdzis noņemt zobenu. Pat gultā iedams ne.

Nežēlīgais bruņinieks par šo sastapšanos nakts vidū šķita tikpat pārsteigts kā Laura un Persijs, vismaz tik ilgi, līdz virsroku guva viņa iedzimtais aizdomīgums. Viņam neuzticīgi nopētot abus no galvas līdz kājām, labā roka kā pati no sevis nolaidās uz zobena roktura. — Ko jūs te nakts vidū meklējat?

Laura uzmeta Persijam lūdzošu skatienu, un skolotājs stostīdamies lūkoja atrast kādu pārliecinošu izskaidrojumu. — Mēs... nu... Mēs vienkarrši nevarrejam aizmigt, jūsu augstlabdzimtība.

Reimārs fon Rāvenšteins vēlreiz nomēroja abus ar stingru skatienu, viņa aizdomas joprojām nelikās izkliedētas. — Vai tiešām? — viņš vēsi apvaicājās. — Varbūt vajadzēja vairāk pievērsties vīnam, tad jums šāda liga noteikti būtu aiztaupīta.

Persijs paklanījās. — Jums drroši vien taisnibā, kungs! Taču jūsu krrāšņās dzīrres uz mums atstājā tik dziļu iespaidū, ka satrrauktais prrāts neliek mieru. Jel ziniet, ka mēs neesam rraduši pie tādas līksmibās. Tālab, pieņemdami, ka jūs laipni atvēlēsit, mazliet izlocījām kājas, pastaigādami pa pili, lai atvesinātū prrātus nakts mierrā un, rasi, iegrimtu uz kādu brrītiņu snaudā.

Persija glaimi nepalika bez rezultātiem. Reimāra roka atlaida zobena spalu, viņa saspringtie vaibsti atslāba. — Es gan domāju, ka tās ir visai nejēdzīgas izdarības, tomēr novēlu veiksmi, ja, jūsuprāt, tas palīdz! — Viņš pagriezās un, paspēris dažus soļus, atkal apstājās un brīdinoši paskatījās. — Skatieties tik, nesaceliet troksni pa ceļam uz savu kambari. Mēs negribam pamodināt viesus!

Persija sejai pārslīdēja zinošs smaids. Viņš aiztaupīja piezīmi, ka pārmērīgās alkohola lietošanas dēļ šos zeļļus pamodināt būtu visai grūti. Toties atteica: — Protams, kungs. Neizdvesīsim ne skaņas. Atļaušos novelēt jums labu nakti! — To sacījis, viņš palocījās Nežēlīgajam bruņiniekam.

Laura manīja, ka arī viņai jāseko Persija piemēram, un arī paklanījās, zemāk un goddevīgāk nekā jebkad. Un tad notika ķeza: berete nokrita no galvas un garie gaišie mati izplūda pār pleciem kā ūdenskritums. Meitene sastinga un neizmērojamā izmisumā raudzījās uz cepuri, kas gulēja uz grīdas.