laura un Septiņu mēnešu zīmogs

— Zinu! — Meitene knirplītim veltīja pēdējo smaidu. — Bet nu ardievu! — To teikusi, Alienora pagriezās un devās uz bērnu bariņa pusi, kas čurnēja liela klintsbluķa paēnā. Viņi pat nepacēla skatienu, kad meitene apsēdās viņu pulciņā. Bērni neko neizsakošām sejas izteiksmēm blenza uz priekšu. Košās saites, ar kurām tie bija piesieti cits pie cita, viņi laikam vairs sen neievēroja.

Ēolons žigli aizpeldēja pie vīriem ar sarkanajiem turbāniem un paklanījās viņu vadonim, kurš nēsāja pārsēju uz acs. — Nu, Gramar, vai nav braša meitene? Ne par lielu, ne par mazu, ne par smagu, ne par vieglu. Ko sacīsi?

Vīrietis nopētīja Alienoru ar vērtējošu skatienu. — Un viņa ir cieši nodomājusi mums pievienoties?

Levators paraustīja uzacis. — Tā viņa domā šodien, varbūt arī rit. Kā lai es zinu, ko viņa domās parīt, Gramar?

Vēlmju iemānītājs vēl nebija gluži pārliecināts. — Es tikai gribu pārliecināties.

Ēolons nepacietīgi saviebās. — Nav jau pirmā, ko es jums atvedu, un noteikti arī ne pēdējā. Bet kurš gan var būt drošs? Reizēm gadās tā, reizēm citādi — un neviens īsti nezina!

— Zini ko, Ēolon? — Citkārt tik galantais vīrietis pārskaities saviebās. — Beidz vienreiz šito daudznozīmīgo muldēšanu. Pasaki man, ko tev vajag — vai klusē!

— Dari ko darīdams, nekad nebūs labi! — nopūtās gaisa kuģotājs.

Gramars nikni noņurdēja: — Cik tu gribi?

— Ne par daudz, bet arī ne par ma...

— Cik?

— Nu labi — tikpat, cik pagājušoreiz. Ne vairāk un ne mazāk.

Gramars nošķobījās. — Ar to vajadzēja sākt! — Viņš izvilka

no azotes ādas naudas zuteni, noskaitīja pāris monētas un iespieda tās Ēolonam saujā. — Ceru, ka būs labi — ne par daudz un ne par maz, vai ne? — Vēlmju iemānītājs nekaunīgi pasmīnēja. — Un, ja tev atkal gadīsies svaiga prece, — tu zini, kur mūs atrast!

— Protams! Jūs jau lēnām ieviešaties visur. — Levators palocījās un aizlīgoja atpakaļ uz savu gaisa plostu. Viņš izvilka enkuru no zemes, uzvilka buru un pacēlās gaisā.

Bet Gramars lēnā solī piegāja pie Alienoras un draudzīgi uzsmaidīja meitenei. — Esmu dzirdējis, ka tava lielākā vēlēšanās esot nokļūt Tumsas cietoksnī.

— Jā, kungs, — gaišmate pieklājīgi atbildēja. — Tieši tā.

— Tad tu esi nonākusi īstajās rokās. Mēs izpildīsim tavu karstāko vēlēšanos. Un tici man, tev tur klāsies kā paradīzē. Lai par ko tu arī būtu sapņojusi, tas viss tevi gaida Tumsas cietoksnī!

— Es ticu, kungs!

Laura neticēja savām acīm. —Ak kungs, Persij, paskat tik! — Viņa neticīgi raudzījās apkārt Nežēlīgā bruņinieka dārgumu krātuvē. No visām pusēm un no katra stūrīša dzirkstīja un žilbinoši mirdzēja zelts un sudrabs, smaragdi un mbīni. Tur bija sakrauti īsti dārgumu kalni, kas zaigoja lāpas gaismā, pat sienu nišas līdz pat malām pildīja vērtslietas. Bagātības, ko Reimārs fon Rāvenšteins bija salaupījis, lai paslēptu tās dziļi pils klēpī, bija neizmērojamas. Tur bija svečturi un vāzes, paplātes un šķīvji, saktas un kaklarotas, diadēmas un gredzeni, izsmalcinātas rotaslietas, kas bija darinātas no cēlmetāliem un kā nosētas ar visiem dārgakmeņiem, kādus vien varēja iedomāties. Laura un Persijs pārkāpa pāri tīra zelta un skaidra sudraba monētu kalniem, kas dažuviet sniedzās gandrīz vai līdz griestiem. Viņu izbrīnītie skatieni pārslīdēja ārkārtīgi vērtīgiem kalumiem, kas bija nevērīgi iemesti stūrī. Nišās mirdzēja dārgi sakrālie piederumi, viscaur greznoti ar dārgakmeņiem, un maģiski zilgā nokrāsā atplaiksnīja elku tēli no lazurīta, faraonu zelta. Šeit atradās visi dārgumi, par kādiem vien varēja sapņot, — tikai no Septiņu mēnešu zīmoga nebija ne vēsts. Turklāt abi sargātāji rūpīgi pārmeklēja visus kaktiņus un izgaismoja visšaurākās spraugas.

— Tādi mēsli! — Lauras balsī bija skaidri dzirdamas dusmas.

— Un tā dēļ man nācās mērkaķoties Reimāra un viņa drauģeļu priekšā! — viņa sunījās. Nogurusi un vīlusies viņa atslīga uz zelta monētu kaudzes, atbalstīja zodu rokās un caur pieri skatījās sev priekšā.

Persijs, rokā turēdams lāpu, pienāca pie meitenes. — Mēs nedrrikstam nokārrt galvu. Kas zina, varrbūt Nežēlīgajam brruņi-niekam pilī irr vēl citas slēptuvēs?

— Tu domā? — Laura kādu brīdi viņā domīgi skatījās. Tad viņa dziļi nopūtās un piecēlās kājās. — Labi, Persij. Iesim gulēt un rīt turpināsim meklēšanu.

Laura manīja, ka skolotāja sejai pārslīdēja atvieglots smaids.

— Ļoti labi, mademuiselle. Es jau zinajū, ka tu neiebildīsit pret maniem arrgumentiem.

Laura tieši grasījās viņam sekot, kad lāpas gaisma iekrita kādā tālīnā nišā, nevienmērīgi apgaismodama kādu priekšmetu. Vai tā bija grāmata? Vai viņa nemaldījās?

— Vienu mirklīti, — viņa lūdza skolotāju. — Vai vari paspī-dināt gaismu tajā stūrī?

Persijs darīja, kā bija likts. Lauras nojauta viņu nebija vīlusi. Nišā nudien stāvēja grāmata. Lielformāta ķieģelis ādas vākos, kas laikam gan sen nebija atvērts, jo to klāja biezu putekļu kārta.

Meitene nopūta putekļus no sējuma un paņēma biezo foliantu rokās, lai to aplūkotu tuvāk. Tas bija smags. Lauras acis mirklī iepletās no pārsteiguma, viņa satraukti norādīja uz ādas vāku.

— Persij, nāc paskaties!