laura un Septiņu mēnešu zīmogs

Reimārs fon Rāvenšteins nopētīja viņu kā plēsoņa, kas uzglūn laupījumam. — Tad jau arī viņš varētu mūs mazliet izklaidēt, vai ne?

— Hmm. — Persijs pārsteigts noklepojās un cieši paskatījās Laurā. Viņa jau grasījās papurināt galvu, kad saprata, ka Nežēlīgais bruņinieks atteikšanos nepieņems. Nevainīgais jautājums īstenībā bija pavēle, pret kuru nebija jēgas celt iebildumus. Padodamās liktenim, viņa pamāja, — kas cits vēl atlika?

— Tad es tam puisim novēlēšu labu veiksmi! — Reimāra fon Rāvenšteina sejā parādījās ironisks smīns. — Beigu beigās, mēs taču nedrīkstam ļaut vilties mūsu viešņai! — Viņš slepus saskatījās ar Sirīnu. — Tas gan būtu apvainojums. Vai drīkstu tevi paaicināt pie mums, jauno Laurenc? — To teicis, viņš norādīja tieši pretim galda vidum.

— Nebaidies, — Persijs uzmundrinoši pačukstēja Laurai.

— Gan jau tev kas ienāks prātā.

Laura drebēdama piecēlās. Draudi Reimāra balsī nebija paslīdējuši viņai garām neievēroti. Lēnītēm tuvodamās pilskungam un viņa baisajai viešņai, meitene drudžaini pārlika, ko gan varētu izdarīt, lai viņus izklaidētu. Dziedāšana bija pilnīgi izslēgta. Runājot viņa varēja pārvērst balsi, lai tā izklausītos kā zēnam. Turpretim dziedot viss nenovēršami atklātos.

Varbūt kādu dzejoli? Diemžēl internātā viņa jau veselu mūžību nebija mācījusies nevienu dzejoli, un neaptēstajiem karakalpiem skaitīt bērnu pantiņus, kurus viņa vēl atminējās, būtu pilnīgi

garām. Viņi to uztvertu kā apvainojumu — un Laura labāk ne-gribēja domāt, kas tad varētu notikt.

Ko lai tagad iesāk?

— Nav šaubu — Alienora grib pievienoties vēlmju iemā-nltājiem. — Gaismas sargātājs domīgi raudzījās Paravainā un Morvenā. — Bultspārņa vēsts nepieļauj nevienu citu izskaidrojumu! Tie sprukstiņi mēdz satikties Akmens mežā, lai kopā pieveiktu pēdējo ceļa posmu līdz Tumsas cietoksnim.

Baltais' bruņinieks novaidējās. — Ja tā, tad viņai vairs nav glābiņa. Akmens mežs no mums atrodas vairāku dienu ceļojuma attālumā. Pat tad, ja es ar vīriem tūliņ pat dotos ceļā un jātu vēja ātrumā, mēs viņu nespētu noķert. Un no brīva prāta viņa diez vai dosies atpakaļ.

Dziedniece bija satriekta. Viņai vajadzēja saņemties, lai atbildētu. — Noteikti ne. Es pārāk labi pazīstu savu mācekli. Ja Alienora kaut ko ir ieņēmusi galvā, tad viņa neliksies mierā, līdz būs sasniegusi mērķi.

— Baidos, ka no Eolona mums arī nav gaidāma nekāda palīdzība, — Elizions sacīja.

Baltais bruņinieks bija pārsteigts. — Vai jūs pazīstat šo gaisa ceļotāju?

— Protams! Viņš ir viens no daudzajiem, kas vadās pēc vēja un grib iztapt visiem. Ja Alienora viņam ir lūgusi aizvest viņu pie vēlmju iemānītājiem, viņš izpildīs meitenes lūgumu — jo vairāk tāpēc, ka pašam atlēks savs labums.

— Atlēks savs labums? — Morvena brīnījās. — Alienora taču diez vai viņam atlīdzinās?

Elizions mīklaini pasmaidīja. — Ne jau Alienora.

— Vai jūs ar to vēlaties sacīt, ka...?

Gaismas glabātājs pamāja. — Protams. Vēlmju iemānītāji at-

metīs Eolonam savu daļu, ja viņš tiem aizvedīs tavu mācekli. Gan daudz mazāk, nekā paši saņems no Borborona, bet viņam jau pietiks.

Paravains trieca ar dūri pa galda virsmu. — Tad viņš nav labāks par tiem aizvedinātājiem! — Balss viņam niknumā trīcēja.

— Kā gan var pazudināt citus — un turklāt vēl saņemt par to naudu!

Elizions izskatījās sarūgtināts. — Cik es pazīstu Eolonu, viņam tas nesagādā ne mazākās problēmas. Gluži otrādi — viņam nebūt neliekas, ka viņš rīkotos nepareizi. Viņš pats taču Alienorai nenodara pāri, un vēlmju iemānītāju izdarības uz viņu neattiecas. — Gaismas glabātājs rezignēti paraustīja plecus. — Vismaz viņam tā liekas. Viņš ne ar vienu negrib sabojāt attiecības un tāpēc no visa turas sāņus.

— Cik vienkārši! — Morvena sašutusi iesaucās.

Gaismas glabātājs paskatījās dziedniecē. — Es saprotu, ka tu viņam pārmet. Taču patiesībā viņš ir pelnījis mūsu līdzcietību. Jo pienāks diena, kad viņam būs jāizšķiras, kurā pusē stāvēt. Un tad ar viņu būs cauri.

— Tā viņam arī vajag! — Paravains šķita tuvu izmisumam.

— Bet Alienora gan nav pelnījusi ieskriet nelaimei tieši rokās! Gaismas glabātājs paspēra soli tuvāk baltajam bruņiniekam

un cieši uzlūkoja viņu. — Mani māc lielas raizes par tevi, Paravain.

— Raizes? — Jaunais vīrietis bija acīm redzami pārsteigts.

— Kā tad tā, kungs ?

— Tu visu laiku sliecies pārāk ātri zaudēt cerību. Tu taču zini — tas, kurš paļaujas uz gaismas spēku, nekad nelolo veltas cerības!

— Es zinu, kungs. — Paravaina balss bija nožēlas pilna. — Bet ko mēs tagad varam darīt Alienoras labā?

— Un ko tu darīji, kad tavs ieroču nesējs bija iestidzis Sēra purvā? Toreiz, kad es gulēju uz nāves cisām?

Bruņinieks pārsteigts pavērās Gaismas glabātājā. — Toreiz? Es sūtīju Bultspārni... — Piepeši viņa zēniskajā sejā atplauka smaids.

— Jā, protams, — Silvāns! Viņš taču mīt pavisam tuvu Akmens mežam!

Nežēlīgais bruņinieks uzmeta Laurai gaidošu skatienu. — Netielējies un sāc, Laurenc!