laura un Septiņu mēnešu zīmogs

Ari sieviete ar čūskas acīm ziņkāri vēroja meiteni, un Laurai piepeši likās, it kā Sirīna mēģinātu nolasīt viņas domas. Lai tik mēģina! Viņai tāpat neizdosies, jo pa šo laiku es itin labi esmu iemanījusies tās slēpt.

— Eēē, — Laura sāka, noklepojās un palocījās publikai. — Piedodiet jel, bet, kā paši dzirdējāt, man izdodas tikai dažas mākslas no tām, kuras reiz gribētu pārvaldīt pilnīgi. — Viņa nosarka, un tam nevajadzēja nekādu aktiermākslu, jo nācās saņemties, lai uzstātos prasto zeļļu priekšā. — Es tomēr lūkošu jums parādīt dažus burvju mākslas trikus.

— Burvju māksla? Tieši to mēs vēlamies! — Reimārs līksmi iesaucās.

Laura sakārtoja domas un pievērsa skatienu zelta divzaru svečturim, kas stāvēja Reimāra priekšā. Viņas acīs atspoguļojās pilnīgs tukšums, kamēr meitene, pilnībā koncentrējusies, nekustīgi raudzījās uz labās sveces liesmu, lai to pakļautu savai gribai: klausi man un palīdzi! Lai neradītu bruņiniekos aizdomas par savām telekinētiskajām spējām un priekšnesums izskatītos pēc maģijas, viņa ar rokām veica dažus žestus — līdzīgus tiem, ko bija noskatījusies no burvju māksliniekiem televīzijā. Tad Laura uzsita knipi — un nudien, liesma nodzisa.

Pār rindām nošalca čuksti un atskanēja pārsteiguma pilni “ak” un “oho”. Taču Sirīna, likās, bija ievērojami pārvērtusies. Sekundes simtdaļu Laurai likās, it kā viņai uz pleciem būtu milzu čūskas

galva! Laura pārbijusies parāvās atpakaļ — bet tad čūskas galva jau bija pazudusi. Sirīna bija līķa bālumā. Tikai acis atgādināja boa čūsku Morduka mājelē. Tāpat kā šis reptilis, Sirīna lūkoja Lauru pakļaut savai gribai.

Vienīgais, uz kuru Lauras priekšnesums neatstāja iespaidu, bija Nežēlīgais bruņinieks. — Un tā esot burvju māksla? — viņš ņirgājās. — Ja tā, tad es arī varu kaut ko uzburt! — Viņš pieliecās un nopūta otru sveci.

Pie galda nodārdēja smiekli, un sākās kņada — Reimāra neticība bija pielipusi daļai viņa vīru.

Laura ar veiklu žestu lika bruņiniekiem apklust. Viņa pienāca tuvāk svečturim un pievērsa nekustīgu skatienu nodzisušajām svecēm. Pagāja kāds brītiņš, līdz viņa ieguva varu pār matēriju. Vīri jau sāka īgni ņurdēt, kad meitene uzsita knipjus ar abām rokām — un sveces tai pašā mirklī aizdegās gaišām liesmām.

Atskanēja spontāna piekrišana. Lauras sejai pārslīdēja atvieglots smaids, un viņa palocīdamās pateicās par aplausiem.

Bardolfs Stiprais smīnot iznāca pretim Nežēlīgajam bruņiniekam. Viņš pārsniedza Reimāru augumā vairāk nekā par divām galvas tiesām. — Varbūt arī to jūs spējat, cildenais Rāvenštein? — viņš ņirdzīgi jautāja, un smiekli atskanēja viņa pusē.

Pundura ģīmis mirklī saīga. — Valdi mēli, Bardolf! — viņš pārskaities nošņāca. Tad atkal pagriezās pret Lauru. — Vai tas ir viss, ko vari piedāvāt?

Meitene gandrīz fiziski sajuta Nežēlīgā bruņinieka dusmas. Ar Bardolfa joku bija gana, lai izraisītu Reimārā naida uzliesmojumu, no kura, domājams, būs gaidāms sprādziens visniecīgākā iemesla dēļ. Būtu prātīgāk remdēt viņa dusmas, Laura nodomāja. Viņa izaicinoši paskatījās Bardolfā, kurš grasījās atgriezties vietā, un koncentrējās uz viņa jostas sprādzi. — Atvainojiet, kungs, vai jūs nepaliktu vēl kādu brītiņu kājās?

— Ko tev vajag? — Hunnis vērās viņā reibuma aizmiglotām acīm. — Vai taisies mani izaicināt uz divkauju?

— Nekādā ziņā, kungs. Tad jums vajadzētu ieroci! — Acis vēl joprojām pievērsusi jostas sprādzei, Laura iespaidīgi noplātījās ar rokām pa gaisu un tad norādīja uz bruņinieka vēderu — no kura tai pašā mirklī atraisījās josta un kopā ar zobenu šķindēdama nokrita zemē. Bardolfs apstulbis skatījās uz savu ieroci, bet tad viņam sāka slīdēt lejup arī bikses un nošļuka līdz ceļgaliem. Acīmredzot josta bija turējusi ne tikai zobenu, bet arī bikses.

Atskanēja dārdoši smiekli. Vīri pielēca no krēsliem un zviegdami plaukšķināja sev pa stilbiem. Visskaļāk tomēr rēca Rāvenšteinas lielkungs. Viņš gandrīz vai plīsa, smiedamies līdz asarām un rādīdams uz stiprā Bardolfa spalvainajām kājām, kas bija bālas kā siers.

Bardolfs izskatījās pagalam bezpalīdzīgs. Viņa seja, kas tāpat bija piesarkusi no vīna, kļuva vēl košāka. Viņš apjucis savilka uz augšu bikses, pacēla zobena jostu un apjoza to ap vidu. To darīdams, viņš Lauru apšaudīja ar nikniem skatieniem. Meitene jau nobijās, ka viņš tūdaļ liksies virsū ar zobenu, taču hunnis, ne vārda neteicis, apsēdās. Viņš laikam neuzdrošinājās uzklupt Laurai sava kunga klātbūtnē. Beigu beigās Laura bija sasmīdinājusi Nežēlīgo bruņinieku — un tas bija izdevies tikai retajam.

Laura vēl lika pacelties gaisā dažiem kausiem un šķīvjiem un apstulbināja Reimāru un viņa viesus ar citiem acu aizmālēšanai domātiem trikiem. Pēc priekšnesuma visi viņu apsveica ar skaļiem aplausiem. Pat namatēvs piecēlās un skaļi iebļāvās: — Bravo! — Meitene palocījās un smaidīdama ieskatījās viņam sejā — atskārzdama, ko viņš tobrīd domāja. “Tikai nedomā, ka es tevi laidīšu projām,” Nežēlīgajam bruņiniekam bija ienācis prātā. “Ja tavs meistars tevi neatstās šeit no laba prāta, tad viņam nāksies iepazīties ar bendi!”