laura un Septiņu mēnešu zīmogs

Kaut gan draudi nebija no mazajiem, Lauru šīs domas it nemaz neizbiedēja. Gluži pretēji: viņai nācās apvaldīt smaidu. Galu galā Reimāram taču nebija ne mazākās iespējas viņus paturēt pilī! Viņiem vajadzēja tikai dažas minūtes koncentrēties un ieiet transā, lai — spudūc! — tiktu atpakaļ 21. gadsimtā, kur Rāvenšteinas kungs viņiem neko vairs nespēja nodarīt. Vismaz ne dzīvais Reimārs. Tas, ka no akmens bruņinieka vēl joprojām draudēja nopietnas briesmas, bija cita opera.

Sirīnai pa šo laiku nebija pakustējies ne vaibsts. Stingu seju, no kuras pat vīns nebija spējis izdzīt līķa bālumu, viņa nekustīgi raudzījās meitenē ar sfinksas cienīgu noslēpumainību. Laura mēģināja palasīt arī viņas domas, taču uzgāja ne tikvien tukšumu, bet arī tik lielu naidu, ka meitene izjuta reālu sāpju dzēlienu — un tad viņa atskārta, ka šī sieviete bija gandrīz neuzvarama pretiniece.

Bet kas Sirīna vispār tāda bija1

Iegrimusi dziļās domās, Laura devās atpakaļ uz savu vietu. Viņas tuklais galdabiedrs bija paņēmis uz krūts tik daudz vīna, ka krāca, galvu uz galda nolicis. Kad Laura apsēdās, viņš uz mazu brītiņu satrūkās un tik tikko saprotami nošļupstēja: — Tassu han tef lafi sanāsa, manu sēn, lafighan! — un tad atkal sabruka uz galda.

Laurai nācās pasmīnēt, un viņa uzreiz jutās pamatīgi izbadējusies. Meitene patlaban jau grasījās piepildīt šķīvi, kad Reimārs fon Rāvenšteins viņu pasauca pie sevis un lika apsēsties blakus. Kalps steigšus atnesa krēslu, un Laurai vajadzēja ieņemt vietu starp Reimāru un viņa noslēpumaino viešņu.

Pretēji ieradumam Nežēlīgais bruņinieks izturējās visai laipni. Viņš apvaicājās par viņas izcelsmi un gribēja uzzināt, vai viņai patīkot pie šī Burgundijas Persija un tamlīdzīgi. Laura gan drīz vien noprata, ka nevainīgajai tērzēšanai bija tikai viens mērķis: lai Sirīnai būtu vieglāk nolasīt viņas domas. Laura mēģināja neko nedomāt, un tas, protams, nepalīdzēja atbildēt uz bruņinieka jautājumiem. Viņa sāka stipri svīst un arvien vairāk sapinās pretrunās, līdz laimīgs gadījums palīdzēja viņai tikt cauri sveikā.

16. nodaļa VECAIS FOLIANTS

Sulainis ieveda zālē jaunu puisi. Viņam galvā bija zaļa filca cepure, pie kuras bija piespraustas pāris putnu spalvu. Sulainis palocījās sava kunga priekšā. — Piedodiet par traucējumu, taču mežsargs visādā ziņā vēlējās ar jums runāt. Viņš apgalvo, ka jums tas esot bezgala svarīgi, un nelikās mierā!

— Būs jau labi! — Nežēlīgais bruņinieks aizdzina kalpu un pamāja puisim, lai viņš panāk tuvāk.

Viņš pazemīgi noņēma cepuri. Kaut arī Laura viņu nekad nebija redzējusi, viņai uzreiz bija skaidrs, ka glītais puisis ar zilajām acīm un salmu krāsas matiem nevar būt neviens cits kā nelaimīgais mežsargs Hanss, nabaga Silvas iemīļotais. Ko gan viņš gribēja no Nežēlīgā bruņinieka?

— Nu, Hans, kas tev sakāms? — dzimtkungs vaicāja.

— Gribēju ziņot, ka viss ir sagatavots. — Mežsargs zemu paklanījās, nervozi ņurcīdams cepures malu. — Un nezvērs itin drīzi būs iekšā lamatās.

Reimārs pacēla kreiso uzaci. — Vai tu jau pāris reižu netiki solījis un tomēr pārnāci ar tukšām rokām?

— J... j... jā gan, kungs, — mežsargs stostījās un kaunēdamies nodūra acis. — B... be... bet nupatiņ man tā neradījuma gājieni ir skaidri kā balta diena. Vilks ik mīļu nakti staigā ap manu māju. Laikam taisās nomedīt mani.

— Ai, ai, ai, ai, ai! — Nežēlīgais bruņinieks neslēptā izsmieklā pašūpoja galvu. — Ko tu neteiksi!

— Turklāt viņš visu laiku iet tikai pa vienu taku, un tā šim nezvēram maksās dzīvību. Mēs ar kalpiem izrakām tur dziļu bedri un to rūpīgi nosedzām, lai vilks nevar ieraudzīt. Ja viņš šonakt atkal pienāks pie manas mājas, tad iegāzīsies iekšā, un tad mēs viņam parādīsim!

Reimāra neglītajā sejā parādījās plats smīns. — Ļoti labi, Hans! To gan tu labi esi izdomājis! Cerēsim, ka viss izdosies!

— Noteikti izdosies, kungs! Pavisam noteikti! Un... ēē... — Viņš aprāvās un nedroši uzlūkoja savu dzimtkungu. — Un kā ar solīto algu? Es ne tikai saņemšu divdesmit sudraba gabalus, bet jūs atbrīvosiet arī manu Silvu, ja nogalēšu to plēsoņu?

Laurai gandrīz aizrāvās elpa. Nabaga Hanss — viņš laikam neko nenojauš par to nekrietno spēli, ko Nežēlīgais bruņinieks bija uzsācis pret viņu un nabaga Silvu! Viņš nezināja, ka nezvērs patiesībā bija viņa brīnumdaiļā iemīļotā. Reimārs bija viņu iemetis cietumā un uzlicis jaunavai ļaunu lāstu, jo viņa bija noraidījusi Rāvenšteinas kungu. Kopš tā laika piemīlīgā jaunā sieviete ik saulrietu pārvērtās par plēsīgu vilku, kurš klaiņāja pa Rāvenšteinas mežiem, iedzīdams cilvēkus bailēs un šausmās, bet saullēktā atguva savu sākotnējo veidolu. Visu dienu Silva kvernēja visdziļākajā pils pagrabā, līdz vakarā atsākās velnišķīgais ritums, vēl un vēlreiz. Ja Hanss nogalētu vilku, viņš vienlaikus nonāvētu savu mīļoto!

Laura klusi novaidējās. Viņa ne tikai juta līdzi mežsargam, kurš neko nenojauta, bet arī mirklī atskārta, kurš noteikti bija atbalstījis Reimāru fon Rāvenšteinu viņa nekrietnajās izdarībās: Sirīna!

Viņa bija melnā burve!