laura un Septiņu mēnešu zīmogs

— Es tāpat priecājos, godātais bruņiniek fon Rāvenštein! — Sieviete, lokana kā ķirzaka, pienāca pie galda. Kad viņa nopētīja Lauru un Persiju, meitene izbijās no viņas čūskas skatiena. Zīlītes uzkrītoši dzeltenajās varavīksnenēs bija šauras kā spraudziņas, taču sievietes sejā nebija redzamas nekādas emocijas. Tomēr Laura skaidri juta, ka no Sirīnas vajag piesargāties. Viņa nojauta, ka šī sieviete glabā kādu šaušalīgu noslēpumu, kaut arī Laurai nebija nekāda priekšstata, par ko īsti varētu būt runa. Un īsajā brīdī, kad viņas pārmija skatienus, meitene atskārta vēl ko: Sirīna izstaroja tādu saltumu un bezjūtību, it kā sirds vietā viņai būtu akmens. Laura neviļus nodrebinājās.

Arī Reimārs nespēja novērst acis no noslēpumainās viešņas. Viņa skatiens bija gluži vai pielipis pie Sirīnas, kas apsēdās uz krēsla līdzās pilskungam. Jau piesteidzās kalpone, lai Sirīnas kausu pildītu ar vīnu, kad Nežēlīgais bruņinieks aiztrieca jaunuvi ar noraidošu žestu un pats personiski satvēra krūku, lai apkalpotu savu viešņu.

Laurai un Persijam tika ierādītas vietas pašā galda galā. Meitene pārsteigta vēroja citādi tik rupjā bruņinieka neparasto izturēšanos. Viņa piegrūda Persijam ar elkoni un pačukstēja: — Kas ir šī Sirīna? Vai esi kaut ko par viņu dzirdējis?

Skolotāja sejā parādījās tikai neziņa. — Nav ne mazakās jausmas. Kālab tev tas jāzina?

— Jo... — Laura vilcinājās izteikt skaļi ļaunās aizdomas, kas viņu nomāca. —Jo es domāju, ka no viņas ir gaidāmas lielas briesmas. Viņa pieder pie tumsas piekritējiem, nav šaubu, un ir daudzkārt ļaunāka un bīstamāka nekā visi tie mūsu ienaidnieki, kurus līdz šim esmu satikusi.

— Tu tā domā? — Persijs bija pārsteigts. — Kā tu zini?

— Es to vienkārši jūtu! Man gan nav ne mazāko pierādījumu, bet es esmu droša. Varbūt tā nemaz nav sagadīšanās, ka viņa tieši šodien apmeklē Nežēlīgo bruņinieku...

— Vai grribi sacīt, ka viņa zina parr musū nodomū?

— Un ja tā arī būtu?

Persijs pievērsa acis griestiem un papurināja galvu. — Pilnigī neiespējami, Laura! Neviens no tiem, kas šeit sanakušī, nevarrēja nojaust, ka mēs pēc vairrāk nekā astoņiem gadu simteņiem dosimies sapņu ceļojumā uz viņu laikiem. Pilnīgi izslēgts!

Laura domīgi paskatījās skolotājā. Persijam taisnība, viņa nodomāja. — Mums tomēr jāuzmanās.

Meitene pagriezās un neuzkrītoši paskatījās bruņiniekā, kurš sēdēja viņai otrā pusē. Mazais resnītis neatstāja tik ļoti atbaidošu iespaidu kā viņa biedri. Laura uzmanīgi viņam piebikstīja. — Piedodiet par jautājumu, mans kungs, bet vai jūs varbūt pazīstat Reimāra viešņu?

Viņa seja bija gatavu tomātu krāsā, un acis mirdzēja vīna svētlaimē. — Vai tu domā Sirīnu? — viņš jautāja reibuma pilnā balsī un skaļi atraugājās.

Lauras sejā iesitās alkohola dvinga. Turklāt vīrietis laikam gan ne reizi mūžā vēl nebija tīrījis zobus. Kaut gan Laurai gribējās vemt, viņa izmocīja laipnu smaidiņu. — Jā.

— Nu, daudz es par viņu nezinu. Tikai to, ka mūsu kungs ar viņu iepazinies krusta karu laikā.

— No kurienes viņa ir? Un kas viņu šeit atvedis?

— Velns viņu zina! — Resnais bruņinieks saviebās grimasē, kas Laurai atgādināja mopša purniņu. — Un, patiesību sakot, man nemaz nekārojas to uzzināt.

— Kālab gan?

Resnītis pameta biklu skatienu uz galda vidu, kur Nežēlīgais bruņinieks un viņa viešņa bija iedziļinājušies sarunā, un sazvērnieciski iečukstēja ausī savai galda biedrei: — Sirīna nāvīgi necieš, ja kāds par viņu sāk pārāk interesēties. Ziņkārīgajiem tas parasti beidzas slikti — vai saproti, ko es domāju, zēn?

Laura pamāja.

Un kā vēl!

Mopsis pavirzījās vēl tuvāk. Smaka, kas viņam nāca no mutes, Laurai gandrīz aizsita elpu. — Baumo, ka Sirīna esot noslēgusi savienību ar tumšajiem spēkiem, — viņš šļupstēdams murmināja,

— un esot īsta lietpratēja melnās maģijas jomā! Pat Reimārs no viņas baidās, kā liekas, jo viņa spēj pavēlēt baisiem spēkiem, kuriem pat stiprākais vīrs nevar pretoties. — Tad viņš atkal saslējās, pacēla kausu un izdzēra vīnu tik alkatīgi, ka raudzētā vīnogu sula notecēja gar lūpu kaktiņiem.

Toties Laura domīgi raudzījās sievietē, kas sēdēja blakus Reimāram. Kas gan viņa bija? Kas viņā slēpās? Vienā mirklī viņa sajuta, ka Sirīna uztvērusi viņas skatienu. Šķita, ka viņa teju vai caururbj Lauru ar savām aukstajām reptiļa acīm. Laurai noskrēja šermuļi pār kauliem. Uz muguras uzmetās zosāda.

Tad Sirīna pieliecās pie Nežēlīgā bruņinieka un viņam kaut ko iečukstēja ausī. Reimārs saspringti klausījās. Piepeši viņš pagrieza galvu, paskatījās Laurā un pārsteigts viņu nopētīja.

Meitene juta, kā paātrinās pulss, un sirds krūtīs dauzījās arvien skaļāk un skaļāk.

Kad Nežēlīgais bruņinieks pacēla roku, sarunas pie galda aprāvās vienā mirklī un visi pievērsa uzmanību namatēvam. — Spēlmani!

— Jā, jūsu augstlabdzimtība? — šķietamais trubadūrs atteica, pūlēdamies izrādīt nepiespiestu prieku.

— Es pieņemu, ka jūs savam palīgam, šim Laurencam, esat bijis labs skolotājs, vai ne?

Persijs mazliet palocījās. — Darru visū, kas manos spēkos, kungs.