laura un Septiņu mēnešu zīmogs

Piepeši Laura sajuta, cik ļoti viņai gribas dzert. Mēle gandrīz bija pielipusi pie aukslējām. Taču viņiem, protams, nebija līdzi nekā dzerama.

— Tev vaj’dzēs paciesties, līdz nokļusīm līdz pilij; — Persijs paskaidroja. Arī viņam zem samta apmetņa noteikti bija šausmīgi karsti. Pāri viņa pierei tecēja sviedri, un apģērba augšdaļā parādījās tumši plankumi. — Nu tad cerresīm, ka mīļais Reimārs izņēmuma karrtā būs labā garrastavoklī un neiemetīs mūs uzrreiz savā tumšākajā pagrrabā! — No smīna, kas pavīdēja skolotāja sviedriem klātajā sejā, Laura noprata, ka viņš to nedomāja gluži nopietni.

Pēc dažām minūtēm Persijs tomēr sadrūvējās, un pēdējais laba noskaņojuma brīdis bija garām. Tostarp viņi bija nonākuši līdz pilij, un Persijs atskārta, ka apmeklējumam diez vai bija iespējams izvēlēties vēl sliktāku brīdi.

Skolotājs palēnināja gaitu.

Laura ziņkārīgi vēroja pavērušos ainu. Nenocietinātajā laukumā pie ziemeļrietumu mūra — skaidrs, ka pili neapņēma nekāds parks, ari no Ellerkinga dzīvžoga suņiem nebija ne vēsts, — bija sapulcējušies apmēram divi duči sieviešu un vīriešu. Laura un Persijs ar savām raupjajām ādas kurpēm sacēla putekļus un tad neuzkrītoši iejuka pūlī. Spriežot pēc nabadzīgajām drānām, ko šie cilvēki nēsāja, tie noteikti bija zemnieki. Neskaitāmie bērneļi, kas dauzījās apkārt, gandrīz bez izņēmuma bija tērpti skrandās. Pieau-gušie neveltīja uzmanību ne viņiem, ne svešiniekiem. Viņi kā apburti vēroja izrādi, kas norisinājās dažus metrus no viņiem.

Kad Laura paraudzījās turp, viņa dziļi izbijās. Viņa tūdaļ pazina drūmo, bruņās tērpto vīru, kas stāvēja apmēram divdesmit vīriešu pulciņā, kuri bija apbruņoti tāpat kā viņš: neviens cits kā Reimārs fon Rāvenšteins. Dīvainā kārtā Nežēlīgais bruņinieks gan bija turpat vai galvastiesu mazāks, nekā viņai bija palicis atmiņā pēc briesmīgajām tikšanās reizēm. Bruņas gan viņam bija tieši tās pašas, un zobens, kas kūļājās pie sāniem, nepārprotami bija tas pats varenais Pauršķaidis, ar kuru Reimāram bija gandrīz izdevies laupīt Laurai dzīvību kausa meklējumu laikā.

Taču ari bez zobena un bruņām Laura vienā rāvienā būtu pazinusi bruņinieku pēc viņa nešpetnās, bailes iedvesošās sejas, kas patiesībā bija krietni draudīgāka nekā piemineklim internāta parkā. Tumšajos acu dobumos spulgoja bīstami ļaunas acis, un, it kā ar neskaitāmajām bakurētām nebūtu gana, lai Reimārs izskatītos pēc neglītuma iemiesojuma, seju izķēmoja arī bezveidīgs, āķim līdzīgs deguns. Visvairāk Lauru tomēr atbaidīja platā rēta, kas stiepās pāri bruņinieka plikajam paurim. Tā kā viņš pret Lauru allaž bija cīnījies ar ķiveri galvā, tad ugunssarkanā brūce, kas īsti nebija sadzijusi, meitenei bija palikusi slēpta.

Briesmīgā izskata bruņinieks nu dižojās putekļainajā laukumā pils priekšā un aizdomīgi pētīja kādu milzīgu un bezveidīgu priekšmetu, kas pacēlās viņa priekšā. Kaut gan to sedza liels auduma gabals, Laura uzreiz saprata, kas tas ir — bez šaubām, piemineklis visā augumā, ko Reimārs bija uzdevis izcirst kādam tēlniekam no savas grāfistes. Viņi bija ieradušies Rāvenšteinas pilī tieši pieminekļa atklāšanas brīdī. Piepeši Laura atskārta, kāpēc Persijs bija tik sapīcis: laikam viņš tāpat kā Lauras brālis Lūkass bija lasījis pils hronikā, ka briesmonis Reimārs toreiz bija drausmīgi pārskaities un trakās dusmās vienu otru noslaktējis!

Ak vai — kaut nu viss beigtos labi!

Laurai tomēr nebija laika daudz prātot, jo tieši šai mirklī Nežēlīgais bruņinieks skubinādams pamāja kādam kalsnējam vīrelim. Tērpies pelēcīgās linaudekla drānās, viņš salīcis mīņājās no vienas kājas uz otru tieši pie aizklātā pieminekļa, bailīgi raudzīdamies Reimārā — acīmredzot tas bija pats mākslinieks.

Tēlnieku laikam māca ļauna priekšnojauta, jo viņš brīdi vilcinājās izpildīt Reimāra mēmo pavēli, par ko bruņinieks vienā mirklī aizsvilās. — Kurls esi, vai? — Seja viņam pietvīka tumši sārta, un viņš uzbļāva vīram: — Kusties beidzot!

— Ar... ar prieku! — uzrunātais stomījās un uzmeta kūkumu.

— Kā kungs vēlēs! — Dziļi palocījies, viņš pavilka auklu, auduma gabals nokrita zemē un atsedza skatienam statuju.

Iestājās dziļš klusums. Pieminekli pētīja ne tikai Reimārs fon Rāvenšteins, viņa bruņinieki un zemnieki, bet arī slepenie viesi no tāltāliem laikiem.

Dīvaini, Laura nodomāja, piemineklis izskatās kaut kā citādi nekā statuja pie mūsu internāta. Kaut arī zirgs bija tieši tāds pats, kā viņai palicis atmiņā, Reimārs toties bija krietni sīkāks — un viņa seja, kas rēgojās pa ķiveres-atvērumu, vēl neglītāka! Laura apmulsusi paskatījās bruņiniekā, kurš vēl joprojām ar drūmu sejas izteiksmi pētīja pieminekli. Šaubu nebija — tēlnieks bija paveicis lielisku darbu: akmens Reimārs tikpat kā neatšķīrās no sava dzīvā prototipa. Mākslinieks noteikti bija īsts meistars, kurš ne ar ko neatpalika no saviem slavenākajiem amata brāļiem.

Lauras pārdomas pārtrauca dusmu brēciens. Bruņinieka seju bija izķēmojis niknums, un riebīgā rēta viņam uz galvas burtiski liesmoja, kamēr viņš kā prātu zaudējis uzrēca tēlniekam: — Nožēlojamais suņa sūds!