Abi padevās liktenim un nepretodamies sekoja karakalpiem ar ķiverēm galvās. Tā vien šķita, ka ziņkārīgie skatītāji viņus pirmoreiz pamanīja tikai tad, kad viņi vīru pavadībā gāja cauri pūlim. Cilvēku sejās nebija manāma nekāda līdzjūtība. Gluži pretēji: vairumā seju vīdēja neslēpts ļaunprātīgs prieks. Viņi laikam sprieda, ka Laurai un Persijam būs tāds pats liktenis kā nelaimīgajam tēlniekam.
To aptvērusi, Laura vai vārījās niknumā. Viņai nepavisam nebija saprotams, kā var priecāties par savu līdzcilvēku nelaimi. Kāpēc jūs mums nepalīdzat, viņa sev klusībā vaicāja, bet tad viņa jau stāvēja Nežēlīgā bruņinieka priekšā.
Kaut arī līdz šim viņa to nebūtu uzskatījusi par iespējamu, tuvumā pundurim līdzīgais Reimārs izskatījās vēl pretīgāks. Tur-klāt viņš briesmīgi smirdēja. Protams, ka arī zemnieki neizplatīja sevišķi patīkamu aromātu. Taču salīdzinājumā ar bruņinieka kodīgo smaku viņu sviedru dvaka bija gluži nevainīga vēsmiņa. Meitenei nācās piespiesties, lai nesarauktu degunu. Viņa slepus paskatījās Persijā. Viņš nepamirkšķināja ne acu un draudzīgi vērās Nežēlīgajā bruņiniekā.
Reimārs fon Rāvenšteins acīmredzami nebija pieradis, ka viņam kāds bezbailīgi nostājās pretim. Katrā ziņā viņš gluži apjucis raudzījās abos svešiniekos. — Neesat vietējie, ko?
Persijs palocījās. Viņa atbilde bija izmeklētas pieklājības kalngals. — Jums taisnibā, jūsu augstlabdzimtība. Musu Kungs, tas Visuvarrenais, vadija mūsu soļus no tālām zemēm, atvezdams uz jūsu cietoksni.
— Ko tu neteiksi! — Reimārs jau likās atguvies no apmulsuma, jo viņa balsī jautās neslēpts izsmiekls. — Tad varat tikai cerēt, ka tas “Visuvarrenais”, kā jūs viņu saucat, jums arī turpmāk būs labvēlīgs. — To teicis, viņš pagriezās pret saviem bruņiniekiem, kas gan drīzāk atgādināja nekrietnu laupītāju bandu nekā dižciltīgus drosminiekus, un izplūda ņirdzīgos rēcienos. īgnā paskata zeļļi drīz vien pievienojās vadoņa smiekliem.
Kad Nežēlīgais bruņinieks vēlreiz pievērsās Persijam, viņa sejā jau atkal bija iegūlusi ierastā izteiksme. — Un kas jums šeit meklējams? — Jautājums bija nevainīgs, taču Laurai nepaslīdēja garām nepamanīta bīstamā nianse tajā. Tā vien šķita, ka viņš ar to domā: “Ja jums, nolādēts, nebūs padomā pārliecinošs izskaidrojums, tad arī pats Visuvarenais neko nevarēs palīdzēt.”
Arī Persijam draudi nepagāja secen. Tomēr viņš saglabāja mieru. Vismaz ārēji. Viņš vēlreiz palocījās sīkā pilskunga priekšā.
— Ļaujēt jel stādīties prriekšā, jūsu augstlabdzimtība: mani, necienīgo, sauc par Persiju no Burgundijas, un tas turr, — viņš norādīja uz līdzās stāvošo Lauru, — ir Laurencs, mans māceklis. Es esmū klejojošs muzikants un...
— Vai tiešām?! — Reimārs aši kā odze pārtrauca svešinieku un žigli paspēra soli viņam tuvāk. — Un kur tad jūsu instruments
— muzikant?
— Mans... ēēē... instrruments?
— Jā gan! Es taču runāju skaļi un saprotami, vai ne? — Reimāra balss skanēja tik griezīgi kā pātagas cirtiens. Viņa vīri, neslēpdami izsmieklu, pasmīnēja. Spriežot pēc viņu sejām, Persija liktenis jau bija apzīmogots.
— Labi, ka ieminejāties, mans kungs! — skolotājs nevilcinādamies atbildēja. — Mums nācās sastapties arr arrkarrtīgi nepatīkamu likteņa paverrsienu. Ceļā pē jums mums uzbrrukā laupītāji, un šie nelāgie zeļļi man atņēma lautū, ko īpaši man tika darrinājis viens no slavenākajiem manas zemes instrrumentu meistarriem!
— Ko jūs neteiksit! — Reimārs klaji ņirgājās. — Viņi jūs aplaupījuši? Ai, ai, ai, kurš gan varēja nodarīt kaut ko tik sliktu!
Kaut gan pilskungs atsāka skaļi rēkt un bārdas rugājiem noaugušie vasaļi viņam tūliņ piebalsoja, Persijs palika pilnīgi mierīgs.
— Tieši tā, jūsu augstlabdzimtība! Pat mans aizrradījums, ka vēlos savu makslū veltīt jums perrsoniski, neatturrēja šo salašņu barru no viņu nekrrietnā nodoma! Vai tas nav apvainojūms, mans kungs?
— Apvainojums! Un kā vēl! — Laupītājiem līdzīgie bruņinieki iebļāvās, un viņu barvedis locījās smieklos. — Šovakar man gaidāms augsts viesis, un es viņam par godu rīkoju svētkus, — viņš, beidzot nomierinājies, paskaidroja. — Vai varu lūgt jūs priecēt ar mākslu manu ciemiņu — man par prieku izmantojot manu lautu, kaut arī tā nebūtu tik vērtīgs instruments kā jūsējais?
— Jutīšos pagodināts, jūsu augstlabdzimtība. — Persijs paklanījās tik zemu, ka gandrīz pieskārās grīdai.
Laura atviegloti pasmaidīja. Bet tad atgriezās Reimāra miesas-sardzes vecākais ar pavadoni. Ieraugot bendi, Laura kļuva pelnu pelēka, un sirds viņai sāka dauzīties. Soda izpildītājs nebija neviens cits kā... Konrāds Cirtējs!