laura un Septiņu mēnešu zīmogs

Pundurim līdzīgais bruņinieks milzu soļiem metās virsū nelai-mīgajam, sagrāba to aiz apkakles un pievilka pavisam klāt šo vīru, kurš augumā viņu pārsniedza par galvas tiesu. — Kā tu uzdrošinājies mani šitā izķēmot?!

Vīrietis, bailēs drebēdams, nespēja izdabūt pāri lūpām nevienu saprotamu vārdiņu. Viņš trīcēja pie visām miesām. Kājas ļodzījās, kamēr viņš velti lūkoja attaisnoties. — Īīī... ēēē... ēēē... — tas bija viss, ko viņš spēja pateikt.

— Vai es tev neuzdevu iztaisīt tēlu, kas man līdzinātos kā divas ūdens lāses? — Reimāra balss ķērcot gandrīz aizkrita. Mutes kaktiņos viņam parādījās putas, acis izspiedās no dobumiem, un plikais pauris iekvēlojās tik sarkans, ka Laura izbijās, ka šis punduris uz līdzenas vietas pārsprāgs.

Tēlnieks vēl joprojām nespēja neko atbildēt. Viņš joprojām tikai centīgi māja ar galvu, klausīdamies Reimāra bļāvienus, — tas gan bruņinieku nekādā ziņā nenomierināja, gluži otrādi.

— Kāpēc tad tu tā nedarīji?! — Reimārs auroja pērkona balsī, kas būtu darījusi godu ikvienam huņņu karotājam. — Kā tu, maita, varēji būt tik nekaunīgs un izķēmot mani par šitādu kropli suņa augumā, kurš izskatās riebīgāks par rūgtu nāvi?!

— Eē... īīī... ēēē...

Nežēlīgais bruņinieks iesita drebelīgi stostīgajam tēlniekam pļauku tieši pa seju, tā ka neaizsargātais cilvēks aizģeņģerēja atpakaļ. Divi karakalpi satvēra viņu, neļaudami nokrist zemē. Reimārs tostarp pagriezās pret miesassardzes vadoni un pavēlēja: — Šurp bendi, bet ātri!

Kamēr uzrunātais aizsteidzās, pūlī, kas turpināja blenzt lielām acīm, atskanēja šausmu pilni čuksti. Neviens tomēr neiedrošinājās iebilst pret šo patvaļu. Tikai pils kapelāns, kurš, svētītā ūdens trauku rokā turēdams, mesas tērpā stāvēja pie pieminekļa, nedroši iebilda. — Jel apžēlojieties, kungs! — viņš klusā balsī ieteicās, _v — un atminieties mūsu Pestītāja Jēzus Kristus vārdus Kalna sprediķī: “Lai svētīti tie, kas līdzcietīgi...” — Tomēr, uztvēris Reimāra stingro skatienu, viņš aprāvās un satrūcies atkāpās atpakaļ.

Laura steigšus piebikstīja skolotājam un satraukusies iečukstēja viņam ausī: — Ātri, Persij, mums kaut kas jādara! Citādi ar to vīru būs cauri!

Gaišmatis moku pilnu seju pavērās meitenē. — Saprrotū, Laura, — un tomerr: mums ir sasietas rrokas. Mēs nevarram neko darrīt šī nelaimīgā cilvēka labā. Pirrmkarrt, jebkurra iejaukšanās mums nozimetū pašnavibū...

— Un otrkārt?

— Otrrkarrt, mēs nekādā ziņā nedrrīkstām pārrakstīt vēsturres grramatas!

Pirmajā mirklī Laura nesaprata, ko Persijs ar to grib sacīt, bet tad viņai ienāca prātā: pagātnes notikumus nekas un neviens nespēja padarīt par nebijušiem. Tā kā nelaimīgā tēlnieka nāve jau bija atradusi vietu hronikās, viņu glābr nebija iespējams. Kaut kas tāds notika tikai Holivudas filmās, kurās neviens neraizējās par dzelžaino loģikas un dzīves likumsakarību patiesumu. Realitātē turpretim tas bija pilnīgi izslēgts. Pat sargātāji, neraugoties uz savām ārkārtējām spējām, nevarēja tur neko darīt.

Tas viss Laurai izšāvās cauri galvai vēja ātrumā — tomēr viņa negrasījās tik vienkārši padoties neizbēgamībai. — Lai tā arī būtu, Persij, — viņa sašutusi izgrūda, — kaut kādai iespējai taču jābūt!

— Kuš! — Skolotājs uzmeta meitenei lūdzošu skatienu un brīdinādams pielika lūpām rādītājpirkstu. — Ne tik skaļī, lūdzama!

Taču Laura savā izmisumā nebija apturama un sāka runāt vēl skaļāk. — Mēs nevaram vienkārši ļaut viņam nomirt! Tas cilvēks taču ne pie kā nav vainīgs — viņš tikai izpildīja rīkojumu, kāds viņam tika dots...

— Laura! Lūdzu!

— Reimārs vienkārši ir atbaidošs punduris! — meitene atbildēja tikpat skaļi — un ar to pavērās vārti nelaimei.

Rāvenšteinas kungs piepeši pagriezās un paskatījās Lauras virzienā. Viņa acis samiedzās šaurās spraudziņās.

Laura jau nobijās, ka Nežēlīgais bruņinieks viņu pazinis, līdz viņai iekrita prātā, ka tas nebija iespējams — viņu līdzšinējās sadursmes taču bija notikušas tālā nākotnē! Tomēr bija skaidrs, ka viņa ir piesaistījusi Reimāra uzmanību. Viņš paaicināja pie sevis kādu karakalpu, kuram zem deguna rēgojās kuplas ūsas un kurš maķenīt šķielēja, un iečukstēja vīram kaut ko ausī. Tikko Reimārs bija beidzis, tā ūsainais brašulis jau pamāja vienam no saviem biedriem — un nu jau abi rokaspuiši devās taisni pie Lauras un Persija.

Kamēr pūlis bailēs pašķīrās, dodot ceļu bruņiniekiem, Laura steigšus vaicāja Persijam: — Varbūt labāk laižamies lapās?

Skolotājs tikai apdomīgi papurināja galvu. — Tā nu būtu vislielākā mulkiba, ko mēs varretū izdarrīt, Laura. Šāda rriciba tikai modinātu Reimārā aizdomas. Jādarra viss, lai saglabatū mierru, un nedrrīkstām zaudēt galvu, citādi nāksies no tās škirrties — ja tu saprrotī, ko es arr to grribū teikt.

Un kā vēl Laura saprata!

Iekams viņa paguva atbildēt, Reimāra vīri jau bija klāt. — Nāciet līdzi! — ūsainis ķērcošā balsī pavēlēja, ar vienu aci raudzīdamies Laurā, ar otru — Persijā.