laura un Septiņu mēnešu zīmogs

Mis Mērija rūpīgi aizvēra savas istabas durvis, atvadīdamās apskāva abus “spēlmanīšus” un novēlēja viņiem labu veiksmi. Tad viņa apsēdās iepretim Laurai un Persijam un palīdzēja viņiem ieiet “tunelī”, kā sporta skolotājs sauca transu, no kura sargātāji sapņu veidolā varēja doties ceļojumā uz citām vietām un citiem laikiem. Elfai līdzīgā skolotāja pievērsa draugiem maģisku skatienu. Viņi aizvēra acis un gremdējās sevī. Kamēr Laura un Persijs koncentrējās uz ceļojuma mērķi un vajadzīgo laiku, mis Mērija noskaitīja sensenos buramvārdus, ar kuriem sargātāji kopš laiku pirmsākumiem devās sapņu ceļojumos:

— Laika upe, ieklausies,

Laika upe, atveries,

Laika upe, es jau nāku,

Uzņem mani savās skavās!

Laura juta, kā viņā sarosās likteņa dāvātie spēki. Viss notika tieši tāpat kā pirmo reizi. Mērijas balss skanēja kaut kur tālu projām, Lauras augumam pārskrēja vieglas tirpas, tad viņa ieraudzīja gaismu. Ausīs šalca, taču ap viņu kā varena vētra gāzās spoži stari, kas necieta pretošanos, ar nevaldāmu spēku aizslaucīdami visu minstināšanos. Laura jutās kā spalviņa laika virpulī, viņai vienlaikus sametās kvēloši karsti un ledaini auksti, līdz gaisma izdzisa un vaigus noglāstīja silta vēja vēsma. Viņa izdzirda lapu šalkoņu un līksmu putnu čivināšanu un saprata, ka, ceļojot sapnī, nonākusi citā vietā un laikā. Laura atvēra acis — un izmisusi ieraudzīja, ka Persija Valjanta viņas tuvumā nav. No skolotāja nebija ne ziņas, ne miņas. Viņa gluži viena un bez pavadoņa bija nokļuvusi Nežēlīgā bruņinieka pasaulē!

14. nodaļa NEŽĒLĪGĀ BRUŅINIEKA PILS

Gaisa plosts piepūstām burām slīdēja vējā. Aiz muguras bija palikusi upes ļaužu zeme, un nu tas lidoja pār Akmens meža ziemeļu strēli. Alienora tomēr nespēja izbaudīt ainavas savādo skaistumu un nemanīja, ka brauciena mērķis nāk arvien tuvāk. Viņa neizpratnē raudzījās levatorā: — Kā tu varēji ielaisties tādos darījumos? Sanāk taču, ka tu atbalsti Melno hercogu!

Ēolons vienaldzīgi paraustīja plecus un pakampa sarkanvīna pudeli, kas stāvēja viņa priekšā uz galdiņa. — Nesaprotu, kas tev noticis, manu meitenīt. Uz to var paskatīties no vienas puses vai no otras puses. Līdz šim man ir gājis diezgan labi. Es viņam ik pa trim mēnešiem sagādāju maišeli ar karaļaugļiem meslu vietā, ne vairāk un ne mazāk, par to viņš mani liek mierā.

— Bet tu taču skaidri zini, kas Borboronam padomā! Viņš grib iznīcināt Elizionu un tālab bez mitas cīnās ar mums, gaismas karotājiem.

— Un kāda man tur daļa? — Levators ielēja sev vīnu un nevainīgi paskatījās meitenē. — Kāda man daļa gar jūsu darījumiem? Es turos maliņā un nevienam neko nedaru.

Alienora tik enerģiski sapurināja galvu, ka bizes noplīvoja vien. — Vai tad tu nesaproti, Ēolon? Ja Borborons uzvarēs, tad arī tev būs gals. Avanterru un Cilvēkzvaigzni pārņems iznīcība, un arī tevi gaidīs mūžīgā tumsa.

Gaisa klejotājs saviebās. — Varbūt jā, bet varbūt nē. Un ko gan es spētu tur grozīt? Paskaties manī, meitenīt, — es esmu tik vājš un turklāt vēl viens pats.

— Es arī neesmu stiprāka par tevi! — Alienora sašutusi pacēla balsi. — Cīņā pret tumsas spēkiem nozīme ir ikvienam, arī tev!

Ikviens, kurš noliedz gaismu, atbalsta tumsas spēkus. Kas nestāv Eliziona pusē, tas ir pret viņu — un tāpēc tev beidzot jāizšķiras, Ēolon. Tu nedrīksti izlikties, it kā šī cīņa neattiektos uz tevi, jo tu uz gaisa plosta lidinies pāri visam, kas notiek uz Avanterras. Tā ir arī tava daļa, un ilgi tu nevarēsi noturēties, palikdams malā, tici man!

Ēolons apdomīgi palocīja galvu. — Varbūt jā, bet varbūt nē. Līdz šim viss gāja labi. Kāpēc lai tālāk neietu tāpat?

— Tāpēc, ka Melnajam hercogam nedrīkst uzticēties, — Alienora sašutusi atcirta. Meitene piecēlās kājās un sāka staigāt pa gaisa plostu šurpu turpu. — Pats taču nupat to piedzīvoji. Ja nebūtu parādījies Bultspārnis, harpija būtu mūs saplosījusi.

— Var jau būt, bet varbūt arī ne. — Ēolons satvēra glāzi un norija pamatīgu vīna malku. — Un kāda Melnajam hercogam daļa, ko savāra veidolu mainītāja?

— Tev šķiet, ka Sirīna būtu uzdrošinājusies mums uzklupt, skaidri nezinādama, vai viņas pavēlnieks tam piekrīt? — Alienora noskaitusies iesprieda rokas sānos. — Nekad!

Levators nolika glāzi un domīgi noraudzījās meitenē. — Varbūt jā, bet varbūt nē, — viņš klusi nomurmināja. Bija manāms, ka viņu plosa šaubas.

Te vējš kļuva dzestrāks. Kaut gan Alienora bija apvilkusi siltās ceļa drānas, viņai sāka salt. Viņa lēnām piegāja pie gaisa plosta priekšgala un vēroja tāles. Tālu pie horizonta pacēlās cietokšņa ēnainās aprises. Spriežot pēc drūmā un draudīgā iespaida, tam vajadzēja būt milzīgam. Ap naidīgajiem torņiem virpinājās melnas dūmakas plīvuri, un arvien saltākais vējš, likās, nāca tieši no tās puses.