laura un Septiņu mēnešu zīmogs

Grāla pili un tās apkaimi apspīdēja spoža pēcpusdienas saule. Paravains stāvēja lielā torņa galā un domīgi vērās tālēs. Viņa ska-tiens slīdēja dienvidu virzienā pāri Kalderānas plakankalnei. Vējš glāstīja bezgalīgos čukstošās zāles plašumus, kas atgādināja maigi viļņojošu jūru no šķidra sudraba. Taču baltajam bruņiniekam nebija laika to izbaudīt. Viņš jau stundām ilgi nepacietīgi gaidīja atgriežamies Bultspārni. Viņu mocīja doma par Alienoru. Cerams, ka Bultspārnis beidzot būs uzgājis viņas pēdas. Un cerams, ka mēs vēl paspēsim viņu atturēt no šī vājprātīgā nodoma, viņš prātoja. Kolīdz viņa sasniegs Tumsas cietoksni, būs grūti izraut meiteni no Borborona nagiem. Paravains dziļi nopūtās. Cik lielai gan vajadzēja būt viņas mīlestībai pret brāli, lai tās dēļ liktu uz spēles savu dzīvību!

Bruņinieks neviļus nogrozīja galvu. Tad viņš aiz muguras izdzirda klusus soļus un durvju aizciršanos. Paravainam nevajadzēja atskatīties — viņš arī tāpat zināja, ka viņa sabiedrību meklē dziedniece Morvena.

Nu jaunā sieviete pienāca viņam tuvāk. Paravains nespēja noturēties, nepagriezies pret viņu un neuzmetis apbrīnas pilnu skatienu. Viņas kastaņbrūnie mati zaigoja saulē, un seju apmirdzēja liegs smaids.

— Vai ir kādi jaunumi? — viņa vaicāja.

— Vēl nav.

— Tikai pacietību. — Morvena maigi pieskārās viņa rokai un līdzcietīgi palūkojās viņā. — Un nepārmet sev. Tā nudien nav tava vaina, ka viņa devusies meklēt brāli.

Paravains pamāja. — Es zinu, bet... — viņš apklusa. Morvena stāvēja tik cieši blakus, ka viņš sajuta kumelīšu smaržu no viņas matiem. Viņas āda izplatīja citronu aromātu, kam pievienojās smalka sandalkoka nianse. Lielās brūnās acis mirdzēja kā zīds, kad viņš tajās cieši ielūkojās. Viņam šķita, ka varētu ieskatīties tajās līdz pašām dzīlēm. Paravainu pārņēma vēlme noglāstīt viņas vaigu.

Viņš lēnām pacēla roku, kad tālumā atskanēja ērgļa sauciens. Paravains apmulsis sarāvās un noklepojās. — Bultspārnis atgriežas, — viņš sacīja.

Burvju vārtu sargs majestātiski pielaidās klāt un nosēdās uz mūra apmales. Baltais bruņinieks un Morvena piesteidzās klāt, lai uzklausītu viņa vēsti.

15. nodaļa NOSLĒPUMAINĀ VIEŠŅA

Tas nav iespējams, Laurai iešāvās prātā. Tas nevar būt! Taču Reimāra bende mats matā līdzinājās Maksimiliāna Longoliusa sulainim — līdz pat sarkanajam ērkulim uz galvas.

Kalsnējais vīrietis raupjās linaudekla drānās pazemīgi noliecās Nežēlīgā bruņinieka priekšā. — Ko vēlaties, mans kungs un pavēlniek?

Reimāra neglītajā sejā parādījās smaida atblāzma, un viņš uzmeta bendem gandrīz mīļu skatienu. Tad norādīja uz tēlnieku, kurš vēl joprojām trīcošiem ceļgaliem stāvēja starp diviem apbruņotiem rokaspuišiem un pārbiedētu seju gaidīja savu likteni. — Tev darbiņš, bendes meistar! Parūpējies, lai šis diletants nesastrādātu vēl lielāku ļaunumu!

Bende vēlreiz palocījās. — Ļoti labi, kā kungs pavēl.

— Bet, pirms ķeries pie darba, vajadzētu sarīkot mazu spīdzināšanu. — Nežēlīgais bruņinieks izsmējīgi pagriezās pret nāvei nolemto, kurš vairs nespēja valdīt asaras. — Mēs taču izmantosim iespēju, lai šai nožēlojamajai radībai šķiršanās no dzīves pārvērstos par neaizmirstamu piedzīvojumu, kaut arī Dievs zina, ka tas puisis to nav pelnījis.

Reimāra ieroču brāļi mežonīgi rēca par nežēlīgo joku, kamēr bende pamāja abiem karakalpiem, kas turēja tēlnieku. Viņi jau grasījās aizvilkt nelaimīgo, kad Rāvenšteinas kungs viņus apturēja un deva bendem jaunu norādījumu. — Un vēl — raugies, lai mūsu daiļajai gūsteknei tavs veikums neietu garām nemanīts. Lai zina, kāds liktenis viņu gaida, ja turpinās spītēties!

Mūsu daiļā gūstekne — ko Reimārs ar to varēja domāt? Varbūt Silvu? Laura uzmeta Persijam jautājošu skatienu. Viņš

laikam nojauta meitenes domas, jo tikai paraustīja plecus un sa-viebās.

Kamēr bende aizgāja ar savu upuri un tā sargiem, Nežēlīgais bruņinieks pagriezās pret abiem sapņu ceļotājiem, kuriem bija nācies bezspēcīgi uzklausīt nožēlojamo uzdevumu. — Sakiet kalponēm, lai ierāda jums kambari. Vēlāk gaidīšu jūs svētkos. Un lai būtu laikā, citādi... — Reimārs izteiksmīgi pasmīnēja un ar īkšķi pārvilka pāri rīklei.

Kad Laura cauri vārtu arkai ienāca pils iekšpagalmā, viņa jutās gandrīz kā mājās. Protams, gadsimtiem ritot, šis tas bija mainījies — logi, durvis un mūru apmetums. Trūka ari krāšņumaugu un košumkrūmu, ar kuriem tagad bija apzaļumota plašā teritorija. Atsevišķās ēkas daļas tomēr bija izkārtotas tieši tāpat kā internātā. Pat aicinošās kāpnes, kas veda augšup uz ieeju, jau bija izveidotas, arī spārnoto lauvu skulptūras atradās katra savā pusē apakšējiem pakāpieniem. Un nojumi, zināms, balstīja akmens milzis — kurš gan cits?