laura un Septiņu mēnešu zīmogs

Persijs vēlreiz skeptiski pacēla uzacis un pārmetoši paskatījās meitenē. — Nu tev velrreiz maldi būs, darrga Laura! Tev vajadzēs man kalpot nevis par palīdzi, bet gan parr palīgu. Tajos tumšajos laikos tava vecuma meitene nekad neceļoja virriešā pavadibā, ja vien tas nebij’ viņas tēvs. Citādi vienkarrši nebija pieņemts un bija gluži neiedomājami. Nāksies vien tev parrgerrbties par zēnu, ja negrribam, lai mūsu camouflage* atklāj jau pēc neilga brrītiņa!

Par zēnu?

Tas Laurai nebūtu ienācis prātā pat karnevālā. Viņa bija gandrīz droša, ka nespēs pārliecinoši nospēlēt šo neierasto lomu — turklāt no tā bija atkarīga viņu abu dzīvība! Tomēr, lai kā nu būtu — nekas cits viņai neatlika kā apvilkt zēna apģērbu. Šai sakarā Laura pirmo reizi nodomāja, ka viņai paveicies, jo augums vēl bija ļoti meitenīgs, kamēr dažām klasesbiedrenēm, piemēram, Franciskai Turīni vai Karo Tīlei jau parādījās visai sievišķīgas formas. Piemērotā ietērpā viņu mierīgi varētu noturēt par zēnu — ja vien viņa sadzītu rokā zēna apģērbu īstā viduslaiku stilā.

Persijam nebija nekādu grūtību pārģērbties par ceļojošu dziedoni. Jūsmodams par viduslaikiem, skolotājs pēdējos gados bija savācis veselu lērumu tālaika tērpu, tā ka drīz vien nostājās Lauras priekšā oriģinālam atbilstošā spēlmaņa kostīmā. Viņš bija apvilcis platu smalka auduma tērpu ar košiem iemalojumiem, kas sniedzās gandrīz līdz ceļiem. Zem tā viņš nēsāja cieši piegulošas bikses no melna samta. Galvā viņam bija cepure, arī no melna samta, pie kuras bija piesprausta fazāna spalva. Kad Persijs vēl paņēma lautu un skanīgā balsī nodziedāja mīlas dziesmu, neviens nebūtu varējis viņu atšķirt no īsta trubadūra.

Laurai ietērpu sagādāt bija grūtāk. Persijam nebija viņas lieluma drānu, un viduslaiku veikaliņš, kur viņš mēdza iepirkties, arī nevarēja līdzēt. Tā vien likās, ka nāksies Laurai apģērbu izgatavot pēc pasūtījuma, bet tad problēma pārsteidzošā kārtā atrisinājās — ar Alarika starpniecību. Kaut gan Aureliāns, atklājis zēnu, bija parūpējies, lai viņš nēsātu džinsus un džemperi, profesors, protams, bija saglabājis viņa avanterrieša ietērpu, un tā Laura varēja aizņemties zēna drānas. Tās derēja kā uzlietas.

— Gandrrīz vai izskatās, ka tās šūtas tieši tev! — Persijs, acīm, redzami apmierināts, atzīmēja. — Jāatrrisina tikai ‘viena prro-blemā, vai ne?

Problēma?

Laura vēl pārsteigta lūkojās skolotājā, kad atskārta arī viņa: mati, protams!

Sasodīts!

Laura gan zināja, ka divpadsmitajā gadsimtā arī zēni nēsāja garākus matus. Bet ne jau pāri pleciem kā viņai. Ko viņai tagad darīt ar gaišo matu krēpēm? Par domu, ka nāksies šķirties no šī krāšņuma, viņa it nemaz nebija sajūsmā. Beigu beigās viņu ceļojums sapnī ilgs ne vairāk par vienu dienu. Tātad vajadzēja būt citam risinājumam — tikai kādam?

To izdomāja Persijs — proti, lielu bereti. Sī galvassega bija tik milzīga, ka Lauras mati zem tās paslēpās pilnībā, tādējādi viņa ne ar ko vairs neatšķīrās no zēna. Vismaz no pirmā acu uzmetiena.

— Parādieties nu! — Mis Mērija Morgana staigāja ap Lauru un Persiju, kritiski nopētīdama viņus no galvas līdz kājām. — Perfekti! Jūs izskatāties vienkārši perfekti, — viņa tad sacīja. — Neviens nepateiks, ka esat no mūsu laikiem — vismaz ne apģērba dēļ!

— Tagad esmū gluži mierrīgs, mīļā Mērij! — Persijs staroja pa visu seju. Bija redzams, ka viņš savā trubadūra ietērpā jūtas vismaz tikpat labi kā Miks Džegers uz skatuves. — Un, ja tu vēl tagad apsolitū, ka sapņu ceļojuma laikā pieskatīsi mūsu tagadnē palikušos kerrmeņūs tikpat modrri kā Dagoberts Daks savus zelta darr-gumus, tad varam drrošī sapņoties uz Nežēlīgā bruņinieka laikiem!

Mērijai pielipa kolēģa labais garastāvoklis. — Sargāšu jūs kā savu acuraugu! — Viņas glītajā sejā atplauka maigs smaids, kura starojums pārspēja pat acu sudrabaino mirdzumu. Bet tad viņa atguva nopietnību. — Apsoliet man, ka rīkosities ļoti, ļoti piesardzīgi un nepaliksit ilgāk, nekā nepieciešams.

— Nu, protams! — Laura iedrošinoši apsolīja. — Beigu beigās Kaja un Lūkass traki uztrauksies, ja nebūsim atpakaļ līdz svētdienas vakaram.

Laura un Persijs, raugi, bija izlēmuši, ka neuzticēs savu plānu nevienam, izņemot profesoru un Mēriju Morganu. Tumsas piekritēji nekādā ziņā nedrīkstēja uzost par viņu ideju. Viņi taču darītu visu, lai neļautu abiem sargātājiem atgriezties tagadnē. Tā nu Laura izņēmuma kārtā bija ķērusies pie meliem un pastāstījusi brālim un draudzenei, ka nedēļas beigās kopā ar Persiju dosies izjādē un tādēļ pārnakšņos Nikodēma Dītriha sētā.