laura un Septiņu mēnešu zīmogs

Ķīmijas skolotājs arī noraudzījās pakaļ Austrumam Aureliānam. Viņa seja atgādināja vaska masku, un tumšajās acīs sprēgāja sarkanas dzirksteles. Tumsas piekritēja sejā sastingusī izteiksme pazuda tikai tad, kad profesors bija pazudis: Kvintusa Tumšicka lūpas savilkās nievīgā smīnā, un, iekams-viņš pagriezās, lai dotos uz pils ēku, Kaja šķita dzirdam klusus, ironiskus smiekliņus.

Vai Tumšickis bija gaidījis direktoru? Un, ja tā: par ko viņš slepus priecājās?

Jupis viņu rāvis, kas te īsti notiek?

Kad Lauras rokaspulksteņa rādītāji tuvojās vienpadsmitiem, meitenei kļuva skaidrs, ka nakti nāksies pavadīt slepenajā bibliotēkā. Kaut gan viņas sajēga par klostera dzīvi nebija necik liela, viņa tomēr zināja, ka mūki parasti dodas gulēt agri. Galu galā viņiem vajadzēja celties vēl krietni pirms rītausmas, lai dotos uz vigīliju, pirmo dienas lūgšanu. Tālab tik vēlu neviens no brāļiem viņus vairs nemeklēs.

Persijs un Laura bija izmantojuši laiku, lai pamatīgāk iepazītos ar savu cietumu, un tādējādi uzgājuši ārkārtīgi interesantu lietu. Cerībā atrast kādu norādi par noslēpumaino Septiņu mēnešu zīmogu, viņi bija izpētījuši grāmatu katalogu, kur bija apkopoti visi bibliotēkas krājumi, un pēc ilgiem meklējumiem beidzot šo to atraduši. Vismaz tā viņiem likās. Sējumu, kas bija piesaistījis viņu uzmanību, sauca “Societas Septem Sodalium” — “Septiņu brālība”, kā bija pārtulkojis Persijs, kurš prata latīņu valodu. Tā bija vienīgā grāmata, kuras nosaukumā parādījās skaitlis septiņi, tāpēc viņi domāja, ka tajā varētu atrasties kādas ziņas par zīmogu. Diemžēl šis darbs nestāvēja tur, kur norādīja katalogs. Atbilstošajā plauktā rēgojās tukšums — tas vien bija gana aizdomīgi. Vēl aizdomīgāk viņiem likās tas, ka tieši pie plaukta, kur būtu vajadzējis atrasties “Septiņu brālībai”, gulēja noslepkavotā pātera līķis!

Vai starp slepkavību un pazudušo grāmatu bija kāda saistība? Varbūt pāters Dominiks bija pieķēris zagli nozieguma vietā, un tas bija varējis aizbēgt, tikai nogalējot bibliotekāru?

Vai viņu pieņēmums ir pareizs, gan varēs noskaidrot tikai policija. Vienīgais jautājums, kad tā ķersies pie darba.

Rīt? Vai varbūt tikai parīt?

Iedomājoties vien, ka nāksies pavadīt nakti tieši blakus mironim, Laurai pārskrēja viegli šermuļi. Par laimi, viņi apakšzemes velvju zālē atrada ērtus krēslus lasīšanai. Abi sargātāji iekārtojās tajos, cik nu labi bija iespējams. Tā kā zālē turklāt bija pārsteidzoši patīkama temperatūra — ko Laura spēja izskaidrot tikpat maz kā fantastisko zvaigžņoto debesi pie griestiem —, viņus drīz vien pārmāca nogurums, un abi iemiga.

Ak nē — fizikas kontroldarbs!

Pamostoties tā bija Lauras pirmā doma. Kā viņa bija varējusi to aizmirst! Meitene kā šokā skatījās savā pulkstenī: bez piecpadsmit astoņi! Pēc stundas ceturkšņa Rāvenšteinā sāksies mācības. Vēl tikai piecpadsmit minūtes, un Rebeka Taksa ienāks klasē, lai iedotu Kajai un Laurai uzdevumus — un, vēlākais, tad Rozija konstatēs, ka viņas, Lauras, tur nav. Laura pārāk labi varēja iztēloties tumsas piekritējas reakciju: Rozijas sejā atplauks ironisks smīns — viņa burtiski redzēja skolotājas ļaunā priekā sašķobīto seju. Taksa slepus berzēs rokas, jo tādējādi viņa tuvosies savam mērķim. Laura par vēlreiz nokavēto kontroldarbu saņems “neapmierinoši” — un ar to viņas liktenis būs apzīmogots. Pat Austrums Aureliāns viņu nespēs glābt no nesekmības gada beigās.

Ar viņu bija cauri. Gada beigās nāksies pamest Rāvenšteinu — glābiņa vairs nebija.

Fizkultūras skolotājs bija atgāzis galvu un, acis nenovērsdams, raudzījās debesīs. Laura, kļuvusi ziņkārīga, darīja tāpat. Pie slepenās bibliotēkas augstajiem griestiem bija atausušas starojošas rīta debesis. Nakts zvaigznes un mēneši bija pazuduši, to vietu pie aus-trumu horizonta steidza ieņemt blāva ziemas saule. Radās iespaids, it kā bibliotēka būtu zem klajas debess, kaut arī tā atradās dziļi zem zemes, varenu mūru ieskauta.

Brīnišķā aina Laurai uz kādu brīdi lika aizmirst rūpes. Tomēr jau pēc dažām sekundēm viņu atkal pārmāca raizes.

— Ko man tagad darīt, Persij? — meitene bija tuvu izmisumam. — Nevar taču būt, ka šiem tumsas aizstāvjiem uzvara iekritīs tieši rokās! Vai tad mēs neko nevaram...

Šai brīdī viņai kas ienāca prātā.

Kā tad! Tas bija risinājums!

Cik stulbi, ka viņa agrāk nebija iedomājusies!

Albīns saīdzis satvēra dakšas un sāka mēzt mēslus. Pār bālo seju straumēm plūda sviedri, jo zirgu stallī bija karsts. Varēja dzirdēt, kā zemi kārpīja pakavi un sacirtās žokļi, kad melno karotāju zirgi, kas gandrīz visi bija ērzeļi, alkatīgi metās virsū sienam, ko baltmatainais vīrs ar asinīm pierietējušajām acīm bija iemetis viņu aizgaldos.

Albīns lamājās, darīdams savu darbu. Nolādētie vēlmju iemā-nītāji! Kā viņi varēja viņam to nodarīt? Vienkārši ņemt un atstāt Melnajam hercogam! Ja viņš vēlreiz satiks tos izdzimteņus, tad visus nositīs! Jo viņi nebija pelnījuši neko citu kā mirt.