laura un Septiņu mēnešu zīmogs

Līdzīgi droši vien bija ar sacerējumiem, kas glabājās šai apakšzemes arhīvā. Kādam to saturs bija izrādījies kā dadzis acī, vienalga, kādu iemeslu dēļ. Un, ja attiecīgajam cilvēkam bija dāvāta pietiekami liela vara, tad viņš bez grūtībām varēja panākt, lai šī neērtā patiesība nenonāktu atklātībā. Laikos, kad nebija ne avīžu, ne radio, ne televīzijas un telefons bija tikpat nepazīstams kā ceļojumi uz tālām zemēm, droši vien bija tīrais nieks aizvērt muti nevēlamiem kritiķiem un domātājiem un novērst viņu atziņu izplatīšanos.

Vai varbūt tas arī ir iemesls, kāpēc neviens neko nezināja par Septiņu mēnešu zīmogu? Varbūt noslēpuma atslēga bija atrodama šajā bibliotēkā? Vai pāters Dominiks bija vēlējies viņai to atklāt un tālab nokāpis lejā šais velvēs?

Persijs uzskatīja, ka Lauras apsvērumi nav zemē metami. — Izklausās visnotaļ logiāli, kā teiktū tavs brrālis, — viņš smaidīdams paskaidroja. — Un tomerr — kāpēc pāterrs torreiz, kad jus atbraucāt, noledza, ka licīs tev meklēt šo zimogū?

Laura pārmetoši paskatījās skolotājā. — Bet, Persij! Es taču tev jau paskaidroju: viņš negribēja runāt abata klātbūtnē, tāpēc!

— Mflis omi, excusez-rnoi, mademoi...* — Persijs pēkšņi apklusa un nobālēja. — Vai tu apzinies, ko tas var nozimēt, Laura? — Persija balss skanēja nomākti.

Meitene jautājoši viņā palūkojās.

— Tas ļauj secināt, ka vismāz abatam šī bibliotēka nav zināmā. Tāpēc Dominiks viņa klātbūtnē nevarrēja rrunāt! Un nevarrēja arrl jums parrādīt slepeno arrhivū arr savāktajiem dārrgumiem!

Protams! Tā arī noteikti bija!

— lespejāms, ka tikai daži brrāļi pazīst šo slepeno arrhīvu, — Persijs turpināja, — un tādēļ arri vairrisies vest šurp parrējos.

Laura sarauca pieri. — Tad sanāk, ka mums te jāiekārtojas uz ilgāku gaidīšanu?

Persijs pamāja. — Baidos, ka jā, — ja nu vjenigī drraugi Rāvenšteinā pamanīs mūsu prrombutnī un sarrikos meklēšanū. Tu taču Kajai noteikti pateici, kurr mēs brraucam, vai ne?

— Pateicu gan, bet...

— Ko — bet?

— Es piebildu, ka mēs varam atgriezties vēlu. Pavisam vēlu — un lai viņa mierīgi iet gulēt.

— Mon Dieu⁶\

Laura sadugusi vērās grīdā. Nē, no draudzenes nekādu palīdzību nevarēja gaidīt.

10. nodaļa NEJAUKA PAMOŠANĀS

Kaja ar acīm pārskrēja pēdējai rindkopai un aizcirta fizikas grāmatu. Šodienai pietiks. Turklāt viņa pēdējās dienās bija intensīvi mācījusies kopā ar Lauru. Rītdienas testam viņa noteikti bija gana labi sagatavojusies.

Vēl nenolikusi grāmatu, viņa kādu brīdi domīgi raudzījās sev priekšā. Viņa nesaprata Lauru. Labi — tā tikšanās ar mūku laikam bija svarīga. Bet kālab viņa to nepārcēla? Tikai par vienu vienīgu dienu? Kāpēc vajadzēja tā ietiepties un visādā ziņā triekties uz to Dieva pamesto klosteri? Ja viņa patiešām atgriezīsies tik vēlu, kā bija likusi manīt, tad rīt no rīta noteikti atkal būs pārgurusi līdz nāvei. Ja galvā tāpēc būs tukšums — kā pēdējā matemātikas kontroldarbā, tad pēdējo dienu zubrīšanās tāpat būs bijusi velta!

Kaja neviļus sapurināja sarkanīgās cirtas un, domās iegrimusi, paņēma pēdējo šokolādes gabaliņu, kas, ievīstīts skrandainās folijas atliekās, stāvēja uz galda. Meitenes mutē tas pazuda gandrīz vai gaismas ātrumā.

Modinātājs uz naktsskapīša rādīja bez piecām septiņus. Kaja uzreiz sajuta vēderā milzīgu tukšumu; vēders rūktin rūca. Pēdējais laiks vakariņām!

Meitene patlaban grasījās iziet no istabas, kad no ārpuses uz aizvilktā aizkara atspīdēja gaismas stars. Droši vien kāda auto starmeši, jo viņu istabas logi izgāja uz skolotāju stāvlaukumu. Vāri cerēdama, ka Laura un Persijs varbūt tomēr būs atgriezušies, viņa atvilka aizkarus un paskatījās laukā.

Patiešam, tā bija automašīna. Taču nevis Persija Valjanta vecais Peugeot, bet gan vēl vecākais profesora Aureliānā limuzīns, no pirmsplūdu laikiem saglabājies Opel Kapitān. Auto apstājās direktoram rezervētajā vietā, starmeši nodzisa, atvērās šofera dur-vis, un pa tām izkāpa Austrums Aureliāns. Kajai tas likās ievērības cienīgi. Viņa vēl nekad nebija redzējusi direktoru personiski sēžam pie stūres. Ja nu viņš izmantoja savu auto — kas gan notika gandrīz tikpat reti kā mēness aptumsums —, tad viņu parasti vadāja Atila Morduks, Rāvenšteinas saimniecības pārzinis. Kaja vēl ne reizi nebija redzējusi pie stūres pašu Aureliānu.

Un kādēļ viņš izkāpis tik piesardzīgi palūkojās apkārt? Kad profesora seju apspīdēja lampas gaisma, Kaja noprata, ka viņš traki steidzas un ir visai nobažījies.

Kas gan bija noticis parasti tik līdzsvarotajam vīram?

Direktors aizslēdza auto un aizsteidzās uz savu namiņu. Meitenei arī tas šķita aizdomīgi. Kādēļ Aureliāns uzreiz negāja vakariņās, kurās viņš allaž ieradās precīzi septiņos? Viņa prātodama noraudzījās pakaļ direktoram, kas pazuda parka tumsā.

Meitene jau grasījās atkal aizvilkt aizkaru, kad pamanīja kustību stāvlaukuma malā. Liela skābarža zari paliecās sāņus, un no aizsega iznāca kāds vīrietis. Kaja viņu tūliņ pazina: tas bija Dr. Kvintuss Tumšickis.