Viņš izskatījās kā izkāpis no reklāmas par garšīgu zāļu liķieri vai noslēpumainu, no drogām gatavotu sīrupu: galva ar vaigiem, kas bija apaļi un sārti kā āboli, turējās tieši uz pleciem salīkušajam augumam, kas bija gandrīz tikpat garš, cik plats. Tumšbrūnā vilnas auduma mūka drānas apspīlēja iespaidīgo vēderu, un tā vien šķita, ka resnā virve, kas bija apjozta vīrietim ap vidu, ne tikai saturēja ordeņa tērpu, bet arī neļāva pārsprāgt puncim.
— Vai drīkstu lūgt jūs sekot.7 — To teicis, brālis vārtnieks pagriezās un kā pīle čāpoja projām.
Draugi viņam sekoja. Viņiem šķērsojot ar granti nobērto pagalmu, torņa pulksteņa sitieni vēstīja, ka ir trīs pēcpusdienā. Pagalma malās slējās vienkārša klostera baznīca un trīsstāvu mājas, kur laikam bija izvietotas mūku dzīvojamās istabas un guļamtel-pas. Jau pēc dažiem metriem viņi nonāca pie šaurām durtiņām, kas veda uz krusteju.
Kamēr draugi gāja, nebilzdami ne vārda, ejas pustumsā atbalsojās viņu soļi. Pa kreisi atradās ēkas mūris, kurā pēc regulāriem atstatumiem bija iebūvētas nišas. Tās greznoja akmens un ģipša statujas, kas, jādomā, attēloja svētos un dievbijīgos brāļus, kuriem ordeņa vēsturē bijusi īpaša loma. Otrā ejas pusē kolonnu rinda pavēra skatu uz plašo iekšpagalmu. Vasarā šaurās taciņas, kas droši vien veda uz puķu dobēm un koptiem zālieniem, noteikti aicināt aicināja pastaigāties. Taču tagad visu klāja bieza sniega sega, tā ka I aura visai drīz novērsa skatienu un cerību pilna paraudzījās tuk-lajā mūkā, kas lāčoja viņiem pa priekšu.
Viņu ceļvedis apstājās pie koka durvīm ar metāla apkalumiem un pagriezās. Mūkam uz pieres mirdzēja sviedru lāsītes, viņš bija aizelsies. Viņš godbijīgi pavilka augšup uzacis. — Bibliotēka, — viņš gandrīz svinīgi noteica, tad atvēra durvis un ar plašu žestu aicināja viesus ienākt.
Laura bija ašāka par abiem zēniem. Zālē, kas pavērās viņai priekšā, valdīja krēsla. Vispirms viņa samanīja tikai dzeltenu gaismekli kādā attālā stūrī. Pēc dažām sekundēm, kad aris inu Kiio pieradušas pie gaismas, viņa jau varēja izšķirt sīkākas detaļas. Augsti velvju griesti pletās virs bezgalīgām senu koka plauktu rindām, kuros glabājās tūkstošiem grāmatu, foliantu un doku-mentu. Arī bibliotēkas sienas līdz pat griestiem aizsedza pilni grāmatu plaukti.
Brālis apaļvaidzis rūpīgi aizvēra aiz viņiem durvis. — Pāters Dominiks ikreiz kļūst nikns kā lauva, ja kāds atstāj durvis vaļā ilgāk, nekā nepieciešams, — viņš pačukstēja. — Viņš apgalvo, ka svaigais āra gaiss nodarot neiedomājamu kaitējumu vērtīgajiem rakstiem! — Tad viņš mērķtiecīgi devās uz dzeltenīgās gaismas apspīdēto stūri.
Laurai degunā iecirtās senu pergamentu un ādas smaka. Pagriezdamās ap pēdējo plauktu rindu, viņa ievēroja, ka dzeltenais mirdzums nāk no vienkāršas lampas, kas karājās virs koka letes. Tā līdzinājās Rāvenšteinas bibliotēkas grāmatu izsniegšanas letei. Tikai aiz tās, protams, atradās nevis maitu lijai līdzīgā Brēzelzamas jaunkundze, bet gan divi vīrieši, kuri, spriežot pēc tērpiem, bija mūki.
Viņi stāvēja cieši līdzās un bija noliekušies pār aprakstītiem papīriem. Izdzirduši apmeklētājus, abi pacēla galvas. Neraugoties uz ordeņa ietērpu, Laura tūdaļ pazina pāteru Dominiku, jo aklajam vīram labā roka bija ieģipsēta un iekārta saitē. Sirmo galvu viņš bija pieliecis uz sāniem un pavērsis uz viņu pusi kreiso ausi. Loģiski, Laura nodomāja. Aklie orientējas ar dzirdes palīdzību.
Viņam līdzās stāvošais lielā auguma vīrietis kalsno sejas vaibstu dēļ izskatījās pārsteidzoši līdzīgs Sarumanam, ļaunajam burvim no “Gredzenu pavēlnieka”. Spriežot pēc tērpa, tas bija augstāka ranga mūks. Vājajā apgaismojumā iezaigojās viņam kaklā pakārtais zelta krusts. Tas bija rotāts ar dārgakmeņiem, kas atstaroja silti dzeltenīgo gaismu.
Vārtnieks pazemīgi paklanījās. — Piedodiet jel, godājamais brāli abat! Ja es būtu zinājis, ka esat šeit, tad...
— Būs jau labi, brāli Anselm, — priekšnieks viņu pārtrauca, ar neslēptu ziņkāri nopētīdams Lauru un abus zēnus. — Kas gan tik svarīgs atgadījies?
Brālis Anselms padevīgi paskatījās klostera vadītājā. — Bērni gribēja runāt ar pāteru Dominiku.
— Nudien? Vai jūs pazīstat šos jaunos cilvēkus, pāter Dominik? — abats stingri noprasīja.
— Kā gan es to varētu pateikt? — aklais atbildēja un pievērsās apmeklētājiem. — Ko varu darīt jūsu labā?
Kamēr vārtnieks Anselms, vēlreiz palocījies, kāpās atpakaļ, Laura piegāja tuvāk bibliotekāram un ieklepojās. — Ēē... nezinu, vai jūs mani vēl atceraties, — viņa iesāka. Vienu mirkli viņai šķita, ka pāters ir pazinis viņas balsi. Taču smaida atēnu, kas īsu mirkli likās uzkavējamies vecā vīra labsirdīgajā sejā, nekavējoties nomainīja noraidoša sejas izteiksme.
Ko tas varēja nozīmēt? Bet varbūt viņa maldījās. Meitene, mazliet apmulsusi, turpināja: — Mēs satikāmies, kad jūs salauzāt roku, nesen, tajā negadījumā. Es pagaidīju, kamēr jūs aizved ātrā palīdzība, un jūs man toreiz sacījāt, ka man jāatrod Septiņu mēnešu zīmogs, un...