laura un Septiņu mēnešu zīmogs

Pāters Dominiks piederēja pie dominikāņu ordeņa, kura mājvieta jau gadsimtiem ilgi bija klosteris “Pie svētā akmens” — tas atradās kādus divdesmit kilometrus no Hintertūras, vientuļā ielejā bez autobusa vai dzelzceļa satiksmes. Uz abatiju veda tikai šaurs lauku ceļš, un tā draugi sadūrās ar jautājumu, kā tur nokļūt.

Kēvinam ienāca prātā glābēja doma. Viņš vienkārši lika Konrādam Cirtējam aizvest viņus uz “Svēto akmeni”. Pārsteidzoši, bet sulainim nekas nebija iebilstams. Viņš gan izrādīja visas iespējamās jūtas, tikai ne sajūsmu, tomēr acīmredzot neriskēja pretoties Kēvina rīkojumam. Galu galā tas bija viņa saimnieka māsasdēls, un Maksimiliāns Longoliuss viņam bija uzsvērti piekodinājis allaž palīdzēt jaunajiem viesiem.

Neraugoties uz īso attālumu, brauciens uz klosteri ilga gandrīz četrdesmit piecas minūtes. Ceļš bija ļoti šaurs, turklāt tas gandrīz vai serpentīnā vijās augšup uz mazo kalnu ieleju, kur dominikāņi viduslaikos bija ierīkojuši savu mājvietu. Līkums aiz līkuma, un ceļš nebija ne tīrīts, ne nokaisīts. Sablietētais sniegs bija gluds kā spogulis, tādēļ uz priekšu varēja tikt vienīgi gliemeža tempā.

Abatija atradās ielejas galā pie maza ezeriņa, kas bija pavisam aizsalis. Pa ledaino virsmu dejoja gaiši saules zaķīši. Baznīcas tor-nis ar apaļu kupolu slējās pāri klostera ēkai, ko ietvēra augsts mūris.

Kamēr Konrāds Cirtējs ielejā trīssimtajam BMW piedeva gāzi un jau strauji tuvojās mērķim, Lūkass paskatījās draugos ar mīklainu smaidiņu. — Vai jūs vispār zināt, kāpēc klosteri sauc par klosteri? — viņš uzsvērti vienaldzīgi pavaicāja. Smīniņš gan nodeva, ka viņš pareizo atbildi negaida ne no Lauras, ne no Kēvina.

Laura saviebās un īgni paskatījās brālī. Kēvins turpretī tikai neziņā paraustīja plecus. — Nav ne jausmas.

— Vārds “klosteris” ir cēlies no latīņu claustrum, — Lūkass sāka lekciju. — Tas nozīmē “slēgta vieta” — jo klostera dažādās būves — baznīcu, saimniecības ēkas un māsu vai brāļu dzīvojamās telpas — parasti ieskauj mūris. Tas, protams, novērš iespēju klostera teritorijā iekļūt cilvēkiem, kam tur nekas nav meklējams.

— Nu, super! Cerams, ka vismaz mēs tiksim iekšā. — Lauras balsī skanēja dusmas. Viņa vienkārši nevarēja ciest, ka brālis uzvedās kā staigājoša enciklopēdija un plātījās ar savām zināšanām.

— Bet, ja mūs nelaidīs iekšā, tad tev, superkoeficient, noteikti ienāks prātā kāda izeja!

Lūkass pasmaidīja budistu lamas smaidu — viņš traki priecājās, ka atkal bija izdevies izvest māsu no pacietības.

Ceļš beidzās tieši abatijas priekšā. Konrāds iegrieza mašīnu tukšajā stāvlaukumā pie augsta mūra. Tas bija gana liels, lai uzņemtu to nedaudzo tūristu automašīnas, kuri apmeklēja klosteri vasaras mēnešos. Aukstajā gadalaikā šai pamestajā nostūrī acīmredzot gandrīz neviens neiegriezās.

Konrāds Cirtējs izslēdza motoru un pagriezās pret pasažieriem.

— Vai kungi vēlas, lai es tos pavadu?

Kēvins jautājoši pavērās Laurā, bet viņa tikai aši papurināja galvu — tā tik vēl trūka, lai šis okšķeris ložņātu viņiem apkārt!

— Nē, Konrād, paldies, — Kēvins paziņoja sulainim.

Tad draugi izkāpa.

Gaiss bija auksts un skaidrs, un sniegiem klātās kalnu galotnes, kas ieskāva ieleju, nespodri mirdzēja pēcpusdienas saulē. Abatiju apņēma gandrīz paradīzes klusums. Lauras ausis sasniedza tikai jautra putnu čiepstēšana. Tie lēkāja pa kailajiem zariem augstu kokos, kas auga visapkārt automašīnu novietnei.

Ieeju klosterī aizšķērsoja smagi koka vārti. Tiem blakus mūrī atradās durvis ar mazu lūciņu, kas gan bija ciet. Laura, ilgi nevilcinādamās, satvēra kaldināto klaudzināmo riņķi, kas atradās zemāk, un pieklauvēja pie vārtiem. Pēcpusdienas klusumu pāršķēla metālisks troksnis.

Pagāja tikai daži mirkļi, kad jau tuvojās soļi, zem kurpēm nočirkstēja grants. Varēja dzirdēt, kā tika atbīdīta bulta, tad lūka atvērās, un tajā parādījās mūka seja, apaļa kā mēness. — Ko vēlaties, mani bērni? — ordeņa brālis apvaicājās smalkā balstiņā, kas drīzāk piestāvētu zēnam nekā pieaugušam vīrietim.

Laura viņam draudzīgi uzsmaidīja. — Mēs gribētu satikt pāteru Dominiku.

Vārtnieka seja sadrūma. — Un ko jūs vēlaties no mūsu brāļa bibliotekāra?

— Ēēē, — Laura pārsteigta novilka. Viņai pat sapņos nebūtu rādījies, ka klostera bibliotēka būtu uzticēta aklajam! Vispirms viņai neienāca prātā neviena sakarīga atbilde, bet tad tomēr atausa ideja. — Mūsu direktors, profesors Austrums Aureliāns, domā, ka pāters mums varbūt varētu palīdzēt.

Tuklajā sejā atplauka starojošs smaids. — Labi, ja jau tā, tad nelikšu jums ilgāk gaidīt, — vārtzinis atmaidzis nožūžoja. Tad lodziņš aizvērās, slēdzenē pagriezās atslēga, un vārti čīkstēdami atvērās. Ordeņa brālis ar aicinošu žestu lika viņiem doties iekšā.

— Nāciet iekšā, mani bērni, un esiet sveicināti mūsu Kunga vārdā!

Draugi pieklājīgi atbildēja sveicienam. — Paldies, tas ir ļoti laipni no jūsu ppses, — Laura vēl piebilda, nopētīdama mūciņu.