laura un Septiņu mēnešu zīmogs

— Melns kravas auto. Tas pats, ko redzēju naktī, kad pazuda profesors!

Lūkass jau grasījās apšaubīt viņa vārdus, kad atcerējās pun-durmilžu neparastās spējas, kas viņiem naktī ļāva redzēt kā dienas laikā. Atila noteikti nemaldījās! Un, ja Kēvinam patiešām bija izdevies Laurai atņemt kausu, tad vairāk nekā loģiski, ka viņš lūkos to nogādāt drošībā tēvoča brīvdienu mājā. Vismaz tik ilgi, līdz tumsas piekritēji vērtīgajam traukam atradīs labāku slēptuvi.

— Ātri, laižam pakaļ! — zēns satraukts uzsauca saimniecības pārzinim. Šis mudinājums gan bija lieks, jo Atila jau bija sācis izsekošanu. Uzmīdams gāzes pedālim, viņš izslēdza gaismas. — Lai viņi uzreiz nepamana, ka braucam viņiem pa pēdām, — viņš norūca.

Nonākuši mistera L. īpašuma tuvumā, viņi redzēja, ka kravas auto uzbrauca pa pievedceļu un apstājās pie greznās mājas. Atila neuzkrītoši novietoja opeli ceļmalā un izslēdza motoru. Viņi ar Lūkasu izkāpa un dzīvžoga aizsegā pielīda cik vien iespējams tuvu pie mājas, lai labāk varētu novērot notiekošo.

No kravas auto izlēca divi tumsnēji stāvi. Lūkass spēja saskatīt tikai to kontūras, tomēr viņš bija drošs, ka tie abi bija Kēvins un Konrāds Cirtējs. Viņi ierāpās kravas nodalījumā. Izkāpdami viņi stiepa virvēm notītu saini, kas enerģiski raustījās. Par to, kas bija sasietais cilvēks, šaubas neradās.

Laura — kas gan vēl!

Tumsas piekritēji ar pretoties nespējīgo upuri nozuda sānu ieejā.

Lūkasam uz pieres bija izspiedušies sviedri, kaut gan nakts bija vēsa. Viņš satraukts piebikstīja pundurmilzim: — Un ko tagad? — viņš tikai pavaicāja. Vajadzēja piespiest sevi saglabāt mieru, lai vēl spētu skaidri domāt.

— Vislabāk piezvanīsim policijai.

Lūkass it nemaz nebija stāvā sajūsmā par Atilas priekšlikumu, tomēr nācās vien atzīt, ka viņiem cits nekas neatliek. — Varu tikai cerēt, ka šoreiz tie tipi mums noticēs un neliks pārāk ilgi gaidīt. — Viņš negribīgi izvilka no kabatas mobilo. — Mūsu dārgie draudziņi noteikti būs devuši ziņu arī citiem tumsas aizstāvjiem — un, ja tie ieradīsies pirms policijas, tad labi nebūs!

— Drošības labad izlaidīšu no riepām gaisu, — Atila tieši paziņoja, kad piepeši pacēla galvu un pārsteigts pievērsa skatu debesīm.

Lūkass tumsā it neko nespēja saskatīt. — Kas tur ir? — viņš gribēja zināt. Tad pundurmilzis strupi nočukstēja: — Kuš! — Un tramīgi ieklausījās. — Domāju, Lūkas, ka tagad policiju varam likt mierā, — viņš beigās līksmi noteica.

Laura pretojās, cik spēdama. Taču nekas nelīdzēja. Viņa neko nebija varējusi iesākt, kad Konrāds Cirtējs un Kēvins slepenajā bibliotēkā bija izrāvuši viņai no rokām kausu, nogāzuši zemē un sasējuši kā sarullētu paklāju, un tāpat nespēja neko izdarīt arī tad, kad abi meiteni bija izvilkuši cauri brīvdienu namiņa gaiteņiem, kaut arī viņa mežonīgi raustījās un locījās kā noķerts zutis. Lupata, kas Laurai bija iebāzta mutē, noslāpēja visus palīgā saucienus. No smirdīgās skrandas Laurai metās nelabi, taču viņai bija paveicies, ka vispār varēja paelpot.

Kad meitene manīja, ka viņu ienes kamīna istabā, viņa tomēr jutās pārsteigta. Ko viņi grasījās iesākt kamīna istabā? Savādi! Pagrabā taču bija tādas telpas, kas gūstā turēšanai bija piemērotākas nekā šī omulīgā istaba ar televizoru. Beigu beigās viņiem taču rūpēja ne tikai kauss — tumsas piekritēji acīmredzot viņu gribēja izslēgt no spēles.

Droši vien līdz brīdim, kad astronomiskās Lieldienas būs cauri. Jo tad atkal paies trīs gari mēneši, līdz viņa pa burvju vārtiem spēs nokļūt Avanterrā.

Doma, kas pēkšņi pazibēja Lauras galvā, vienā rāvienā pārtrauca visu viņas pretestību: un ja nu tumsas piekritēji vēl šonakt aiznesīs kausu atpakaļ uz mitu pasauli? Līdz saullēktam taču bija atliku likām laika, lai Melnajam hercogam nodotu karsti ilgoto trauku ar nenovērtējami dārgo dzīvības ūdeni, kas viņam beidzot ļautu piepildīt savas vēlmes. Tad viņam būs vienalga, vai Laura viņam atdos kausu, glābjot tēvu. Tad vairs nebūs iemesla saudzēt Mariusa Leandera dzīvību, un nekas viņu neatturēs nogalināt tēti!

Ak nē!!! Laura, atskāršot šo skumjo patiesību, bija gatava skaļi kliegt. Tikai mutē iestūķētais vīstoklis traucēja to darīt. Tomēr tas nespēja atturēt asaras, kas sāka plūst meitenei pār vaigiem.

Laurai par izbrīnu, viņu nosēdināja klubkrēslā pie televizora. Konrāds Cirtējs piegāja pie koka paneļiem starp abiem grāmatu plauktiem un kaut ko aptaustīja. Viņš acīmredzot nospieda slēptu slēdzi, iedarbinādams mehānismu, kas tūdaļ pabīdīja malā koka sienu. Parādījās tērauda durvis. Varbūt tā bija ieeja bunkurā? Ciktāl Laura atcerējās, tad māja bija būvēta nogāzē, tā ka kalnā būtu diezgan vietas šādai slepenai telpai. Pēkšņi viņa saprata, kāpēc toreiz, ziemas brīvdienās, kad viņai bija licies, ka televīzijas istabā ir dzirdējusi Kvintusa Tumšicka balsi, ienākot telpā, skolotāja tur tomēr nebija. Viņš laikam žigli bija paslēpies bunkurā, un Laura bija nospriedusi, ka ir maldījusies.

Protams — tieši tā arī bija noticis!