laura un Septiņu mēnešu zīmogs

— Ko tu neteiksi! — lauvas-norūca, un meitenei tā vien šķita, ka viņu majestātiskajos vaibstos pavīd atzinīgs smaids, kaut arī slēpts. — Ja tu nemaldies, tad nu jāatrod pareizā secība. Bet atceries: tev dotas vienīgi trīs iespējas, ne vairāk!

Laura vērīgi raudzījās uz četriem reiz četriem lauciņiem skapja priekšpusē. Protams, ka viņa bija izmēģinājusi visus iespējamos gājienu variantus, kolīdz atšifrēja āķi ar vilka vārdu fabulā, tādēļ zināja, ka iespēju bija vairāk nekā tikai trīs.

Pat krietni vairāk.

Vienalga, ar kuru mamuta lauciņu sākt, — viņa spēja ar zirdziņa lēcieniem izveidot vārdu “mīla” no jebkura lauciņa, turklāt vairākos veidos! Tātad vajadzēja ļauties intuīcijai, citas iespējas nebija.

Laura nolēma sākt ar kreiso apakšējo mamuta lauciņu. Daļēji tāpēc, ka viņa to uzskatīja par dabisku izejas lauciņu, un daļēji tāpēc, ka ceļš no turienes veda tikai uz vienu vienīgu 1 lauciņu. Izšķirties par trešo lauciņu jau bija krietni grūtāk. Beigu beigās derēja veseli divi: lauvas lauciņš pa labi augšā un tas, kurš bija novietots divus lauciņus zemāk. Pēdējais gan likās mazāk piemērots, jo nākamais gājiens nenovēršami būtu vedis uz laukuma augšmalu. Taču viņai likās, ka pēdējam lauciņam jāatrodas laukuma vidū. Centrā, jo tur taču parasti atradās skapja slēdzene.

Laura nolēma ķerties pie pirmā mēģinājuma un uzspieda uz mamuta lauciņa apakšā pa kreisi — bet tad tur stāvošais mamuts neganti iebaurojās: — Au! Vai tu, nejēga, neredzi, ka man sāp?!

— Eēē... Atvaino, — Laura steigšus atvairījās. — Ļoti muļķīgi no manas puses. Man tiešām žēl! — Par laimi, viņa uzreiz atskārta, ko bija darījusi nepareizi: uz lauciņiem nedrīkstēja spiest ar roku, bet tos vajadzēja kustināt ar domu spēku.

Protams!

Skaidrs, ka tāds telekinēzes meistars kā profesors Aureliāns skapi šādā veidā bija nodrošinājis pret nepiederīgajiem, kas sadomātu to atvērt!

Tātad meitene vēlreiz sāka no sākuma. Viņa koncentrēja visu domu spēku uz apakšējo kreiso lauciņu, pārlēca no turienes uz kreiso vilku trešajā rindā, pārlēca uz lauvu pašā augšā pa labi un no turienes uz otrās rindas labo antilopi.

Tad Laura atkāpās soli atpakaļ un pievērsa skapim gaidpilnu skatienu. Taču nekas nenotika. Priekšpuse nepakustējās ne par milimetru. Toties zvēri gan neskopojās ar komentāriem. — Viņa nudien ir pārāk dumja! — iezviedzās antilopes. — Mēs taču no paša sākuma tā teicām, — vilki iekaucās. Un mamuti spēja vien izvest izmisīgu: — Ak šausmas! Ak šausmas! — Turpretim lauvas tikai lietišķi konstatēja: — Tagad atliek tikai divi mēģinājumi!

Laura drudžaini pārdomāja. Varbūt labāk sākt ar apakšējās rin-das labējo mamutu, viņa prātoja. Varbūt gājiens sākās šai lauciņā tikai tāpēc, ka tas nebūt neizskatījās pēc loģiska izejas punkta? Pilnīgi iespējams, vai ne?

Vienkārši vajadzēja mēģināt!

Meitene, ātri izlēmusi, sāka otro mēģinājumu: no labējā mamuta apakšējā rindā Laura pārlēca uz kreiso vilku trešajā rindā, no turienes devās atpakaļ uz labo lauvu, beigdama ar labējo antilopi pavisam augšā.

Kaut arī šis mēģinājums ievērojami atšķīrās no iepriekšējā, rezultāts bija tāds pats: nekas nekustējās. Skapis neatvērās, un viņai atkal nācās noklausīties izsmieklā un zobgalībās. — Viņai vēl nekad nekas nav sanācis pareizi! — ņerkstēja antilopes. — Acīm redzami, — vilki piekrita. Mamuti tikai vīlušies nokāra galvas, purpinādami: — Kāds posts! Kāds posts!

Pat lauvu skatiens laikam kļuva bargāks nekā līdz šim. — Tagad pēdējais mēģinājums, — viņi zīmīgi noteica, balsī ieskanoties skarbumam. — Protams, nenāktu par ļaunu, ja tu vēlreiz padomātu par mīklas vārdiem.

Padomātu par mīklas vārdiem?

Ko gan viņi ar to vēlējās teikt?

Laura pagriezās apkārt un uzmetam Kēvinam skatienu, cerēdama atrast viņā palīdzību. Bet viņš taču meiteni nevarēja redzēt. Zēns vēl joprojām neziņā stāvēja pie sienas, prātodams, kur gan viņa palikusi.

Par mīklas vārdiem, Laura vēlreiz nodomāja un lūkoja tos atsaukt atmiņā. “Mēs, būdami četri, pārstāvam četrus, tik viens no mums ir par citu,” — viņa gandrīz nedzirdami nomurmināja. —Tad zirdziņa gaitā dodies uz priekšu... — Piepeši meitene apklusa un samiedza acis tik cieši, ka tās pārvērtās par šaurām spraudziņām. Seja atgādināja sastingušu masku, kamēr meitene, galvu lauzīdama, nekustīgi vērās tālumā. Pašai nemanot, viņas lūpas kustējās: — Dodies uz priekšu, — viņa atkārtoja. Un vēlreiz: — ... dodies uz priekšu.

Tā bija ideja!

Laura vēlreiz pievērsa domas lauciņiem, sākdama tieši tāpat kā pirmajā reizē, un tad no trešās rindas kreisā vilka pārlēkdama nevis uz lauvu pašā augšā, bet gan uz krēpjaino dzīvnieku otrajā rindā pa labi. Šo gājienu viņa bija apsvērusi pašā sākumā. Pēdējais gājiens veda uz labējo antilopi pašā augšā. Varbūt tieši to arī izteica “dodies uz priekšu” — kustību no apakšas uz augšu!

Mazu, mazu brītiņu Laura aizturēja elpu, līdz izrādījās, ka viņa bija domājusi pareizi. Viņa bija atradusi risinājumu! Kaut kas dzidri, gandrīz pārdabiski iedžinkstējās, un skapja priekšdaļa, kā burvju rokas vadīta, atvērās, tā ka meitene varēja ielūkoties iekšpusē.