laura un Septiņu mēnešu zīmogs

— Jūs esat pārāk laipna, madame. Mēs gan tūdaļ dzināmies pakaļ, taču tie puiši savā smirdīgajā braucamrīkā izrādījās ātrāki. Lai gan mēs lidojām, sacenzdamies ar pašiem vēja gariem!

Latera svinīgā nopietnība Laurā izraisīja smaidu. — Neapšaubāmi!

— Kad vien jums ievajadzēsies palīdzību, madame: mēs allaž būsim jūsu rīcībā!

— Paldies, Lateri! Es noteikti to atcerēšos. — To teikusi, Laura draudīgi pagriezās pret Kēvinu. — Vai tu atzīsies pats, vai arī mums vajadzēs palīdzēt? — viņa noņurdēja un aicinoši palūkojās uz lauvas pusi.

Iekams teiksmainais dzīvnieks vēl paguva atvērt muti, zēns sāka runāt. — Man ļoti žēl, bet man nebija izvēles.

Lauras seja pauda apjukumu. — Nebija citas izvēles? — viņa neticīgi vaicāja.

Kēvins nomākti pamāja. —Jā. Cirtējs mani piespieda piedalīties. Es biju viņa rokās.

— Kā tad tā? — Lūkass gribēja zināt.

— Nu... — zēns nolieca galvu. — Toreiz, Hintertūrā... nu... brīvdienām beidzoties, es jūs abus gribēju uzaicināt uz kino un uzcienāt ar burgeriem, bet man vairs nepietika naudas. Tad es paņēmu no tēvoča kabatas portfeļa piecdesmit eiro...

— Un Cirtējs tevi pārsteidza?

— Jā. — Kēvins norīstījās. — Viņš man lika izvēlēties: vai nu tēvocis Maksis par visu uzzinās...

— Vai arī? — Laura uzstāja.

— Vai arī sekot, ko tu dari, un visu izstāstīt viņam!

— Ko? — Meitene, neizmērojami pārsteigta, blenza zēnā.

— Bet... Kā tad tā?

— Es jau viņam, protams, uzdevu tādu pašu jautājumu. Cirtējs apgalvoja, ka tavas izdarības apdraudot Rāvenšteinas labo slavu. Un tas galu galā kaitējot tēvocim Maksim, jo viņš jau gadiem ilgi sponsorē internātu.

Lūkass sarauca pieri. — Tu taču viņam nenoticēji?

— Nu... Man jau toreiz nebija ne jausmas, ka...

Lauras vaibsti sadrūma. — Un tālāk?

— Vispirms es darīju visu, ko Cirtējs no manis prasīja. Es taču negribēju, lai tēvocis uzzina, ka... — Kēvins noklepojās. — Bet pēc gadījuma ar pāteru Dominiku man kļuva skaidrs, ka tas tips mani māna. Es gribēju visu izbeigt un doties uz policiju, bet...

-Jā?

— Cirtējs piedraudēja, ka novākšot mani tāpat kā mūku, ja es citiem izpaudīšot kaut pušplēsta vārdiņa. Un es nobijos — zināju taču, uz ko viņš ir spējīgs — un turpināju.

Lūkass pašūpoja galvu. — Tad tu viņam palīdzēji safabricēt pierādījumus pret profesoru Aureliānu, kuru dēļ viņš tika turēts aizdomās par slepkavību?

— Jā. Viņam un Kvintusam Tumšickim.

Laurai vairs nebija ko teikt. — Kā tu varēji? — viņa jautāja.

— Kā tu varēji tik zemiski rīkoties?

Taču Kēvins tikai mēmi raudzījās grīdā.

Lūkass viņam uzmeta nicinošu skatienu un tad pievērsās māsai. — Jāpiezvana beidzot policijai. Lai tie nodarbojas ar šo nodevīgo nelieti! Varbūt arī uzzinās, kādi motīvi viņu ir vadījuši.

Kad Laura, Lūkass un Austrums Aureliāns izgāja no mājas — Kēvins bija atstāts Atilas Morduka uzraudzībā —, Latuss vēl joprojām sargāja dārza mājiņu. Konrāds Cirtējs no tās neesot izgājis, spārnotais lauva apgalvoja.

Sulaiņa miteklī no Cirtēja tomēr nebija ne vēsts. Turklāt visi namiņa logi bija nosegti ar režģiem, lai aizsargātos pret zagļiem. Draugi apgrieza kājām gaisā visu mājeli, pārmeklēja ikkatru stūrīti, izvandīja visus skapjus un lādes, izklaudzināja sienas un grīdas, meklēdami slepenas šahtas, slēptuves un izejas — taču velti. Konrāds Cirtējs, likās, bija burtiski izkūpējis gaisā.

Viņa pieticīgi mēbelētajā guļamistabā Lauru tomēr gaidīja ievērības cienīgs atradums. Uz naktsskapīša atradās vecu dokumentu grēda, kas acīmredzot vēl nesen bija pāršķirstīti. Tas bija Reimāra kapelāna pils hronikas noraksts. Augšējā lapā Laura ieraudzīja Reimāra bendes attēlu, ko viņa ar Lūkasu vēl pirms dažām dienām bija uzgājuši internāta bibliotēkas arhīvā. Viss izskatījās tieši tāpat kā Rāvenšteinas arhīva dokumentā: fonā bija redzama pils, tai blakus karātavas'un bluķis, pie kura bija piesliets bendes cirvis. Taču bija ievērojama atšķirība: Cirtēja guļamistabā atrastajā attēlā nerēgojās neviens balts plankums. Bende tajā bija skaidri redzams. Sarkanā nāve nikni raudzījās pretim, līdzinādamies Longoliusa sulainim līdz pat ugunssarkanajiem matiem. Varēja padomāt, ka Konrāds Cirtējs un kapelāna uzzīmētais bende bija viens un tas pats cilvēks. Tas, protams, bija pilnīgi izslēgts — vai arī Sarkanā nāve nudien būtu mieru neradušais? Laurai spilgtā atmiņā atausa Sviedru laukā atraktais kaps... Viņai nācās sevī apslāpēt domas, kas juceklīgi rosījās viņas galvā, jo šis bija pilnīgi nepiemērots bridis, lai tam nodotos. Galu gala viņas svarīgākais uzdevums vēl joprojām nebija izpildīts.

Laura ceļojumā uz Avanterru paņēma līdzi Viesuli. Un, protams, arī Alariku, kurš nepacietīgi gaidīja atgriešanos savā pasaulē.

Kaut arī šoreiz baltā ērzeļa mugurā sēdēja divi jātnieki, tas bez niecīgākajām pūlēm pārvarēja Mošķezera ūdens klaju, drosmīgā un ar prātu neizskaidrojamā lēcienā piezemējoties mazajā saliņā. Spožas miglas ieskauta, tur pacēlās bezgalīgas gaismas kolonna, kuras centrā slēpās burvju vārti. Tāpat kā ziemas saulgriežos, arī šoreiz saliņas necaurejamajos brikšņos bija uzradusies šaura taciņa, tā ka sirmis netraucēti nokļuva līdz vārtiem.