laura un Septiņu mēnešu zīmogs

Viņam uzreiz viss kļuva skaidrs: modinātājs bija izslēgts un mobilais — deaktivizēts, kā viņš, aši pārbaudot, konstatēja, — tas apstiprināja domu, kas ar pāļu dzinēja spēku iebelza Lūkasam pa smadzenēm: Kēvins, šķietamais draugs, kuram viņi uzticējās tik ļoti, ka bija atklājuši Lauras lielo noslēpumu, bija nekrietns nodevējs! Tumsas piekritēju sabiedrotais, kas viņus bija ļaunprātīgi piekrāpis — un ko viņi, neko nenojauzdami, bija iesaistījuši visos plānos. Jau kopš tās dienas, kad viņš parādījās Rāvenšteinā, tumsas spēki zināja ikkatru viņu soli. Un tagad, uzliekot kroni neģēlīgajai intrigai, šis liekulīgais ložņa droši vien mēģinās atņemt kausu Laurai, kolīdz viņa, neko nenojauzdama, būs to paņēmusi no slēptuves. Jo Lūkasam likās pavisam loģiāli, ka Kēvins kopā ar viņa māsu ir devies uz klosteri.

Tad, ieraugot uz sava naktsskapīša glāzi, viņam kā zvīņas nokrita no acīm. Tai stulbajā kolā Kēvins droši vien bija iebēris miegazāles. Un tieši tāpat viņš noteikti bija izsitis no ierindas viņus ar Kaju toreiz, kad viņi bija dežurējuši pie Lauras gultas, kamēr māsa bija devusies sapņu ceļojumā uz Avanterru. Viņi, neko nenojauzdami, katrs bija izdzēruši pa divām glāzēm un norijuši pamatīgu miegazāļu devu, aizmigdami gaišā dienas laikā.

Par laimi, šodien viņš bija tikai nogaršojis dzērienu, lielāko daļu izliedams puķupodā, kad Kēvins neskatījās uz to pusi. Tā nejēdzīgā Pou>er Cola taču ne pēc kā negaršoja!

Neticami!

Viņi ar Lauru bija izrādījušies gluži akli! Tikai Kaja jau no paša sākuma intuitīvi nebija uzticējusies Kēvinam, neslēpdama savu netīksmi — un par pateicību saņēmusi tikai pārmetumus. Tiešām neaptverami!

Lūkass paķēra tukšo glāzi, kurā atradās vēl dažas tumšās dziras lāses. Viņš paostīja, bet aizdomīgu smaržu nejuta. Tomēr viņš bija pārliecināts, ka ķīmiskās analīzes apstiprinās viņa viedokli. Tām gan nāksies pagaidīt līdz nākamajai dienai, galu galā bija svarīgākas lietas, ko darīt.

Daudz svarīgākas!

Atmodināt Atilu Morduku izrādījās gandrīz neiespējami. Lai ko ari Lūkass darīja, saimniecības pārzinis vienkārši nereaģēja. Līdz zēns, nezinādams, ko iesākt, beigās uzlēja viņam uz galvas spaini ledusauksta ūdens. Tad beidzot Atila pietrūkās kājās, noskurinājās kā kucēns un noskaities paskatījās Lūkasā.

— Ko es esmu tev izdarījis, ka tu mani pamodini skaistāko sapņu pašā vidū? — viņš rūca.

— Ko? — Lūkass nobrīnījās, izskatīdamies tik nevainīgs kā analfabētisks TV prāta spēles dalībnieks.

— Jā gan. Es sapņoju, ka stāvu zem brīnumjauka ūdenskrituma un pār mani liegi līst varenas straumes, kad tu mani ņēmi un uzmodināji. Tas nav godīgi, Lūkas! — Pēdējā pundurmilža pilnmēnesim līdzīgā seja pauda klaju pārmetumu — bet tad arī Atila atskārta, kas par lietu. — Tas nolādētais draņķis! — viņš lādējās, kad Lūkass īsi bija paskaidrojis notiekošo. — Pagaidi tikai, līdz es dabūšu viņu savos nagos! Novicošu tā, ka vairāk negribēsies, to es tev garantēju! Izģērēšu viņam to samaitāto ādu, līdz zilumiem vairs vietas nebūs!

Atilam bija nopietns iemesls tā skaisties. Kēvins viņam ne tikai bija iemānījis sazāļoto Potver kolu — un viņš uzreiz bija izdzēris divas glāzes! —, bet pēc aizmigšanas vēl nolicis uz galda līdzi atnesto šņabja pudeli, pielējis ūdens glāzi ar kadiķogu degvīnu un tad apgāzis to uz galda, lai radītu iespaidu, ka saimniecības pārzinis ir piedzēries.

— Nolāpītais maitasgabals! — Morduks ārdījās vēl ceļā uz stāvlaukumu. — Viņš dabūs ar mani iepazīties, draņķis tāds!

30. nodaļa LĒMUMA NAKTS

Opel Kapitān pilnā ātrumā padrāzās garām Hintertūras ceļam. Taču Atila Morduks ne tikai nenobremzēja, bet gan, nezaudēdams tempu, iztraucās cauri pilsētiņai, kas bija iegrimusi dziļā tumsā. Apgaismojums jau bija izslēgts, un tikai mēness sudrabainā gaisma lija pār to māju jumtiem, kas no abām pusēm ielenca galveno ielu. Starmešu kūļi gluži kā izbiedēta milža plaši ieplestās acis spokaini apspīdēja sienas, aiz kurām dusēja cilvēki, neko nenojauzdami par dramatiskajiem notikumiem, kas risinājās tepat tuvumā.

Lūkass bija iekrampējis pirkstus noplīsušajā priekšējā sēdekļa polsterī un, acis nenovērsdams, raudzījās pa priekšējo stiklu, it kā viņa drudžainais skatiens spētu palielināt automobiļa ātrumu. Vienubrīd tālumā no tumsas iznira cita auto gaismas, trakā ātrumā nāca arvien tuvāk. Ne Atila, ne zēns nepaspēja ieraudzīt otru auto, kad tas, neparādīdams pagriezienu, nogriezās pa kreisi no galvenās ielas un pazuda mazā sānieliņā. Kaut gan ziemas brīvdienas jau atradās tālā pagātnē, Lūkass tūdaļ atcerējās, ka šī ieliņa veda uz Maksimiliāna Longoliusa brīvdienu namiņu.

Tīra sagadīšanās — vai arī tas kaut ko nozīmēja?

Atila samazināja ātrumu. Nokļuvis pie sānu ceļa, viņš nobremzēja un ieskatījās šķērsieliņā, kur tālumā vīdēja automašīnas aizmugurējās gaismas.

— Velns lai parauj! — viņš izmisis iesaucās.

— Kas tad noticis?

— Tā mašīna! — Saimniecības pārzinis norādīja uz tumšo ieliņu. Aizmugures gaismas nebija lielākas par jāņtārpiņiem un tad pazuda pavisam, kad braucamais tālumā pagriezās ap līkumu.