laura un Septiņu mēnešu zīmogs

Laura pameta vēl pēdējo skatienu uz nakts debesīm — līdz saullēktam bija atlikušas vēl vismaz divas stundas. Viņa pagrieza galvu, atskatīdamās pāri plecam uz zēnu, kurš sēdēja aiz viņas un atkal bija apvilcis ierastās drānas. — Vai esi gatavs?

Alarika acis iemirdzējās. — Jā, Laura, es esmu gatavs. — Zem ieroču nesēja vamža kaut kas sakustējās, tad no turienes galviņu pabāza ziņkārīgais Bučmūlis. Viņa pogām līdzīgās acis iedzirkstījās, ieraugot Lauru, un zvēriņš satraucies iespiedzās.

Meitene pasmaidīja un, viegli piespiezdama stilbus, lika Viesulim doties uz priekšu. Ērzelis lēca, un Laura ienira gaismā. Lai kurp viņa raudzītos, pretim staroja viens vienīgs spožums, kas tomēr nežilbināja acis. Visapkārt pletās bezgalīga, balta jūra, kas nebeidzās un nebeidzās.

Iegrimdama gaismas straumē, lai ļautos dzirkstošo viļņu rotaļai, Laura juta, kā viņu uztver siltas bangas. Itin viss dejoja, izstarodams vieglumu. Viņa vairs nemanīja savu ķermeni, un projām aizplūda visas bailes un raizes. Zemes smagums atraisījās, un Laurai šķita, it kā viņa līdzīgi liegai vēja dvesmai laistos projām no laika, un meitenei nekas nebūtu bijis pretim, ja ceļojums starp pasaulēm būtu ildzis mūžīgi. Tad Viesulis izgāja pa vārtiem.

Laura zināja, ka ir nokļuvusi Avanterrā, jo augstu pie de-besjuma, kas pletās pāri viņas galvai, staroja Septiņu mēnešu zīmogs.

Viņa atradās lielas ielejas vidū. Tā noteikti bija Laiku ieleja, kā Austrums Aureliāns bija paskaidrojis savai skolniecei. Laura, tik tikko pavērusies apkārt, redzēja, ka viņu jau gaida.

Pakalnos, kas iekļāva ieleju, bija sapulcējušies divi milzīgi karaspēki. Ziemeļpuses augstienē bija sarindojušies neskaitāmi karotāji baltās bruņās, kamēr dienvidu pakalnus bija ieņēmušas bezgalīgas melni tērptu bruņinieku kolonnas. Karotāji neizteiksmīgiem sejas vaibstiem nekustīgi vēroja abus mazos pulciņus, kas stāvēja viens otram pretim pie burvju vārtiem.

Gaismas pārstāvji bija divi vīrieši un sieviete baltos zirgos. Laura šo trijotni nekad vēl nebija redzējusi, tomēr zināja, ka viņas priekšā stāv Elizions, cildenais Gaismas glabātājs, viņa baltais bruņinieks Paravains un dziedniece Morvena.

Apmēram divpadsmit zirga lēcienu attālumā gaidīja divi vīrieši piķa melnos kara zirgos: Borborons, Melnais hercogs, un viņas tēvs.

Tētis! Lauras sirds salēcās, bet tad sāka dauzīties tik ātri, ka viņa nobijās — tā pārplīsīs. Borborons bija turējis vārdu. Viņš bija atvedis uz vārtiem viņas tēvu un nu gaidīja, lai viņa izpildītu solījumu, ko Laura bija devusi neizmērojamā izmisumā.

Solījumu atdot kausu viņa rokās! Tāda valdnieka rokās, kurš alka sagrābt varu un iznīcināt Zemi...

Alariks acīmredzot nojauta, kas Laurai bija padomā. — Nē, nevajag! — viņš lūdzās. — Nedari to! Tu nedrīksti nodot gaismu! It nekad, vai dzirdi?

Alarikam bija viegli runāt — bet viņai nebija izvēles! Viņa taču nedrīkstēja tik vienkārši upurēt savu tēvu! Nedrīkstēja pieļaut, lai Melnais hercogs viņu nogalina! Brīdi Laura jutās kā apdullusi, it kā nestu savos plecos visas pasaules smagumu.

Alariks norāpās no Viesuļa muguras. Tad no segliem izlēca arī Laura, kausu turēdama sev cieši piekļautu un uzmezdama biklu skatienu Eliziona grupiņai.

Gaismas glabātāja sejā nepakustējās ne vaibsts, skatoties meitenē. Taču viņa acis raudzījās kā zinādamas un mierinādamas, un Laura tajās lasīja vēsti: kamēr vien tu uzticēsies gaismas spēkam, viss beigsies labi.

Tad viņa novērsa skatienu un palūkojās Melnajā hercogā. Ap viņa lūpām rotājās sātanisks smaids. Viņš izskatījās gluži drošs par Lauras lēmumu.

Mariuss turpretim sagumis čumēja seglos, un viņa acis lūdzās: tu nedrīksti mani pamest! Nedrīksti pieļaut, lai Borborons mani nogalina!

Lauru tas skāra tik dziļi, ka viņai vairs nebija jādomā. Viņa zināja, kas darāms, viņa nespēja citādi.

Alariks vēl mēģināja viņu atturēt. Viņš nostājās viņai ceļā, saukdams: — Nē, nē! Tu nedrīksti nodot kausu ļaunuma rokās!

Bučmūlis spalgi spiedza, it kā gribētu meiteni brīdināt no nepareiza soļa.

Laura norīstījās. Viņa ieskatījās zēnam cieši acīs — tajās bija lasāmas dziļas skumjas par viņas gaidāmo nodevību. — Saproti jel, Alarik! — meitene čukstēja. — Man tas vienkārši jādara. Piedod man! — To teikusi, viņa pagriezās un stingrā gaitā devās pie Borborona un sava tēva.

Melnā hercoga acis sarkani iekvēlojās sava triumfa apziņā. Viņš veltīja zobgalīgu smaidu Elizionam, it kā gaidīdams no viņa kādu vilšanās izpausmi. Taču Gaismas glabātājs liedza savam pretiniekam šo gandarījumu, lieki nesatraukdamies, bet gaidīja notikumu turpmāko attīstību.

Laura bija aizgājusi līdz abiem melniem. No viņu nāsīm augšup cēlās sēra dzelteni tvaiku mutuļi, kamēr zirgi sprauslāja un kā sasveicinādamies nevaldāmi rāvās pakaļkājās. Melnais hercogs pacēlās seglos un negausīgi izstiepa viņai pretī roku. — Dod šurp! — viņš uzsauca meitenei piesmakušā balsī. — Dod šurp kausu — un es dāvāšu tavam tēvam dzīvību!