laura un Septiņu mēnešu zīmogs

Skats, kas gaidīja Lauru, bija vienkārši satriecošs. Apskaidrības kauss mirdzēja un laistījās. Uz tā zelta virsmas atspoguļojās visas zvaigznes un mēneši, kas spīdēja pie velvju debesīm, un to dzirkstīšana saplūda ar smaragdu un rubīnu mestajiem zibšņiem, kas greznoja vērtīgo trauku.

Laura laimē staroja. Dzīvnieku gaviles kā iztālēm iespiedās viņas apziņā, ko bija pārņēmis neizmērojams atvieglojums.

Beidzot!

Beidzot viņai bija izdevies!

Viņa bija apliecinājusi, ka ir īstena gaismas karotāja, kas bija paspējusi atrast Apskaidrības kausu. Līdz saullēktam bija gana daudz laika, lai trauku ar dzīvības ūdeni cauri burvju vārtiem nogādātu Avanterrā.

Kā noslēpumaina spēka vadīta, Laura tuvojās skapim. Viņai pašai neatskāršot, rokas pastiepās pēc kausa un uzmanīgi izcēla to no skapja, kas mēnešiem ilgi to bija sargājis no tumsas spēku tīko-jumiem. Kaut gan trauks bija gatavots no tīra zelta un tālab tam vajadzēja būt neiedomājami smagam, meitenei kauss izlikās bezgala viegls — it kā tas sastāvētu tikai no tīras gaismas.

— Dod šurp, Laura, es tev palīdzēšu! — viņas ausīs pēkšņi ieskanējās Kēvina balss. Meitene pārsteigta pagriezās un ieraudzīja sev blakus stāvam zēnu. Viņš bija izstiepis rokas, lai satvertu Apskaidrības kausu. Dīvaini, Laura nobrīnījās. Kā Kēvins tik pēkšņi bija nonācis freskā? Kā viņš varēja piekļūt tik tuvu skapim? To taču spēja tikai sargātāji? Vienīgi gaismas karotāji spēja ielūkoties aiz lietu ārējā veidola...

... Un, protams, arī tumsas piekritēji!

Laurai šķita, ka sirds tūdaļ apstāsies. Viņa neizpratnē raudzījās zēnā, kura sejā pēkšņi pavīdēja ļauns smīns. Viņa acis iezibējās: tās iekvēlojās sarkanas — kā elles liesmas.

Tai pašā mirklī Laura pamanīja arī kalsnēju stāvu, kas pagriezās ap plauktu rindas galu. Miroņbālajā sejā zem ugunssarkanajiem matiem arī bija lasāms ņirdzīgs smīns, un vīrietis nāca tuvāk.

Tad Laura saprata, ka viss ir zaudēts.

— Ak nē! — Paravains kļuva bāls kā līķis.

— Kas noticis? — Morvena noraizējusies viņā paskatījās.

— Kas tev notika?

— Laika rats! — baltais bruņinieks pačukstēja, norādīdams uz zelta amuletu, ko Gaismas glabātājs nēsāja ap kaklu. — Tas iekvēlojās un noraustījās!

Dziednieces daiļajos vaibstos parādījās izmisums. — Vai esi pārliecināts?

— Tas sakustējās, pavisam noteikti!

— Bet tad jau tas nozīmē...?

— Tas nozīmē, ka kausam draud briesmas, — Paravains noraizējies sacīja.

— Kā tad Elizions neko nepamanīja?

— Noteikti pamanīja. Taču viņu tas, liekas, nesatrauc.

Bruņinieks ar biklu skatienu nopētīja Gaismas glabātāju. Neraugoties uz sirmo vecumu, valdnieks turējās seglos taisns kā niedra.

Viņš gluži vai iemiesoja rāmumu, un sejā staroja vienīgi pārliecība.

— Viņam acīm redzami nekas nespēj laupīt ticību, ka saņemsim atpakaļ kausu, — Paravains nočukstēja. Viņš nopūtās. — Gribētos tikai zināt, kur viņš ņem tādu paļāvību.

Bruņinieks palūkojās lejup Laiku ielejā, kuras vidū bija atvē-rušies burvju vārti, kas no Cilvēkzvaigznes veda uz Avanterru. Spožās gaismas kolonna žilbināja visu apkārtni. Paravains noliecās pār sava zirga kaklu — un piepeši ieraudzīja, ka viņi nebija vienīgie, kas gaidīja kausa nesēju.

— Ātrāk, Atila! Piedod taču gāzi! — Lūkass gandrīz panikā uzkliedza vīrietim pie stūres. — Runa ir par dzīvību un nāvi!

— Pats zinu! — saimniecības pārzinis norūca, iespiezdams gāzes pedāli grīdā. — Bet šim braucamajam jau ir dažs labs gadiņš aiz muguras!

Tomēr viņš trieca Opel Kapitan trakā ātrumā cauri tumsai. Atila Morduks mēģināja no motora izspiest pēdējās rezerves. Automašīna nomocīta iekaucās, it kā grasītos protestēt pret skarbo apiešanos. Taču pundurmilzis nepazina līdzjūtību. Viņš bez žēlastības dzina fosilo auto pa šoseju, strauji tuvodamies Hinter-tūrai.

Lūkasam tomēr ātrums nelikās gana liels. Zēns bija tuvu izmisumam. Šoks, kāds viņu bija pārņēmis pamostoties, vēl joprojām nebija pagaisis. Pulkstenis, viņam uztrūkstoties no miega, bija rādījis bez divdesmit minūtēm viens.

Četrdesmit minūtes pēc pusnakts. Viņš bija aizgulējies!

Pirmajā mirklī Lūkass nespēja saprast, kāpēc nav dzirdējis modinātāju. Viņam nekad tā nebija gadījies! Turklāt viņš bija aktivizējis arī sava mobilā tālruņa modinātāja funkciju un lūdzis Kēvinu uzlikt arī savu modinātājpulksteni. Pilnīgi neaptverami,

ka viņš, neraugoties uz dubultu rezerves nodrošinājumu, tomēr nebija pamodies!

Lūkass, kā tūkstoš tarantulu sadzelts, izlēca no gultas — un tai pašā mirklī atklāja, ka Kēvins ir pazudis.