laura un Septiņu mēnešu zīmogs

Portaks pārliecinājās, vai Laura un Kēvins ir apsēdušies stingri un droši. Tad viņš visu darīja tieši tāpat kā toreiz, kad sapņu ceļotājus bija paglābis no veidolu mainītājas nagiem. Viņš pavērsa rokas pret smilšakmens tēlu galvām un izrunāja senos buramvārdus, kas sargātāju lokā tika pārmantoti kopš laiku pirmsākumiem:

— Jūs, lauvas, kas lielus spārnus nesat un diženās sfinksas brāļi esat, jel klausiet šai nestundā gaismas varu un raisiet no akmens savu garu!

Pagāja tikai dažas sekundes, līdz Latuss un Lateris atdzīvojās. Atšķirībā no iepriekšējās reizes, kad viņi pils pagalmā bija raidījuši skaļus rēcienus, kas vēlās kā saniknoti pērkona dārdi, šoreiz spārnotās skulptūras uzvedās klusi. Tā vien šķita, ka viņi zina — Laura un Kēvins veic slepenu uzdevumu, kam bija jāpaliek pēc iespējas nemanītam.

Laura paliecās uz priekšu un maigi pakasīja savam lauvam aiz kreisās auss. — Sveiks, Lateri, — viņa tam pačukstēja. — Cik jauki atkal satikties!

— Es arī neizmērojami priecājos, madame, — lauva glaimots atteica.

— Paldies! Un tagad, lūdzu, aizvediet mūs uz klosteri. Cerams, ka zināt, kuru es domāju un kur tas atrodas?

— Vai gribat mūs apvainot, madame? — Lauva izklausījās aizskarts. — Mēs ar Latusu šo klosteri pazīstam kā savus piecus pirkstus — kaut arī tikai retu reizi esam varējuši vienoties, kā visātrāk nokļūt turp!

— Piedod! — Laura uzjautrināta pasmīnēja un pievērsās Kēvinam, kas sēdēja otra lauvas mugurā. — Turies cieši, tūlīt sāksies!

Latuss un Lateris jau iepleta varenos spārnus un bez sīkākā troksnīša pacēlās gaisā. Šķita, ka tie it nemaz nemana jātniekus, kas sēdēja tiem mugurā. Lauvas viegli pacēlās naksnīgajās debesīs, izlidodami cauri pēdējiem miglas lēveriem, kas peldēja ap lielo torni, un izslīdēja mirdzošajā, zvaigžņotajā debesjumā. Augstu virs zemes tie pārbaudīja vēju un kopā ar Lauru un Kēvinu laidās uz tālo klosteri.

Meitene tikai reizumis pameta skatienu lejup. Šad tad dziļumā pašāvās garām cilvēku mitekļu ņirbošās gaismiņas vai apakšā uz vientulīgās šosejas iespīdējās kādas automašīnas starmeši. Lielāko-ries Laura tomēr redzēja tikai tumsu, un rādījās, it kā viņi lidotu pa milzīgu, ar melnu samtu izklātu katedrāli, kurā sidrabaini mirdzēja zvaigznes. Laura jutās droši, un viņu caurstrāvoja dziļa gandarījuma vilnis. Atkāpās jebkura laika un telpas izjūta, un, spārnotajiem teiksmainajiem dzīvniekiem vieglītēm nosēžoties klostera dārzā, viņai nebija ne mazākās jausmas, cik ilgi bija norisis šis brīnumainais lidojums. Kad Laura noslīdēja no lauvas muguras, viņa vēl joprojām jutās viegli, gandrīz kā bezsvara srāvoklī. Tad viņa tomēr atgriezās īstenībā. Meitene piekodināja Latusam un Laterim neizdvest ne skaņas, līdz viņa būs atgriezusies, un kopā ar Kēvinu devās uz slepeno klostera arhīvu.

Viņi abi bez neviena starpgadījuma nokļuva pazemes bibliotēkā. Morduka burvju atslēdziņa atvēra visas durvis. Tomēr izskatījās, ka Kēvins nejūtas īsti labi savā ādā. Viņš kļuva ar katru brīdi drūmāks, bija nomākts, nemitīgi atskatījās, un, steidzoties uz sienas gleznojuma pusi, virs kura septiņi mēneši mirdzēja tik spoži, it kā priecātos atkal ieraudzīt Lauru, viņš izskatījās tik saspringts, ka meitene jau nobijās, ka zēns kuru katru brīdi izplūdīs asarās.

Nonākuši pie freskas, Laura zēnam lika pagaidīt. — Lai kas arī atgadītos, nekusties ne no vietas un gaidi, līdz es atgriezīšos.

Kēvins neizpratnē viņā paraudzījās. — Līdz tu atgriezīsies? Kur tad tu taisies iet? Te tālāk vairs nevar nokļūt.

Meitene viņam dāvāja uzmundrinošu smaidu. — Vienkārši pagaidi mani, — viņa sacīja, spēra soli uz sienas pusi — un mirkli vēlāk jau bija pazudusi.

Tā vien likās, ka uz skapja uzzīmētie dzīvnieki Lauru jau gaidīja. Viņi pārmetoši vēroja meiteni, tomēr palikdami savos lauciņos un nespriņģodami apkārt kā pagājušo reizi.

— Tavā vietā mēs būtu vēl drusku pagaidījušas, — antilopes aizkaitinātas nodūdoja. — Viņa nesteidzas, jo tāpat nezina, kā tikt galā, vai ne? — vilki iekaucās. Turpretim mamuti tikai apjukuši mauroja: — Vai manu, vai! Vai manu, vai!

Lepnie lauvas turpretim saglabāja nosvērtību. — Nu, kā tad ir — vai atradi pareizo atbildi? — viņi vaicāja.

Laura apmierināta pasmaidīja. — Domāju gan — Septiņu mēnešu zīmogs nozīmē mīlestību jeb mīlu, un šis pats vārds man jāsaliek no jūsu nosaukumu sākuma burtiem, ejot pāri lauciņiem ar zirdziņa lēcieniem.

— Vai tiešām? — Lauvu pumu izteiksmes nekādi nenodeva, vai viņa bija uz pareizā ceļa. — Bet kā tu to izdarīsi? Mums gan liekas, ka tev pietrūks viena burta.

— Jūs domājat I, vai ne?

Lauvas atkal nedeva nekādu zīmi. Viņi nepamirkšķināja ne acu.

Laura neļāva sevi maldināt. — Jums nudien taisnība, — viņa paziņoja. Jo vārds “vilks” patiešām nesākas ar 1.

— Ļoti labi, — lauvas apstiprināja. — Un kā tad tu iegūsi šo trūkstošo burtu?

— Pavisam vienkārši: no vārda, kas jūsu pelēkajiem draugiem ir dots fabulā. Tur viņus nesauc vis par vilkiem, bet...

— Bet? — lauvas atkārtoja, ne acu nepamirkšķinādami.

— Bet gan par Izegrimu! — Laura triumfējoši atteica. — Un tas gan sākas ar I!