laura un Septiņu mēnešu zīmogs

Laurai par pārsteigumu, brālis izskatījās apmulsis. — Vienu brīdi es domāju tieši tāpat, bet tad man ienāca prātā, ka tā nevar būt.

— Kāpēc tad ne? — Laura īdzīgi uzstāja. — Kāpēc tad nevar būt? Mīlestība ir tas pats, kas mīla, un tas mums der!

— Pavisam vienkārši: “mīla” gan arī sastāv no četriem burtiem tāpat kā mūsu meklētais vārds. Labi, īso I vēl var uzskatīt par garo!

— Nu un tad?

— Un tomēr tas nevar būt atrisinājums, jo mums trūkst 1!

Laura laikam nesaprata, ko brālis domāja. — I? — viņa apjukusi vaicāja.

— Jā — I. Neviens no četriem dzīvniekiem, kas attēloti uz skapja, nesākas ar 1 vai I, un tāpēc no to sākuma burtiem nevar izveidot vārdu “mīla”, lai kā arī pārvietotos pa lauciņiem.

Laura, muti pavērusi, skatījās brālī. Sasodīts — par to viņa tiešām nebija iedomājusies! Lūkasam bija taisnība: tur bija gan M, gan L, gan A, bet I trūka. Tā vietā bija V — V kā vilks. Bet tas taču nevarēja būt! Viss tik lieliski saskanēja, ka kļūda bija praktiski izslēgta. Un tomēr...

Šai brīdī viņai ienāca prātā atrisinājums. — Bet, protams, Lūkas! — viņa iesaucās, un viņas seja iestarojās spožāk par visgaišāko zvaigzni. — Protams, viss sanāk!

Brālis paskatījās viņā tādām acīm, it kā viņa priekšā stāvētu citplanētietis. — Kā tad, Laura? Tas taču nav iespē...

— Pacieties drusciņ! — Laura viņu pārtrauca un tad, šķelmīgi smaidot, piebilda: — Drīz vien tu sapratīsi! — Tad viņa atguva nopietnību: — Iegaumē: pagaidīsim līdz pusnaktij, lai varētu būt droši, ka visi guļ. Tad aizlavīsimies pie Atilas un kopā ar viņu aizbrauksim uz klosteri pēc kausa.

— Un ko darīsim ar Kaju un Kēvinu? Ņemsim viņus līdzi?

Laura papurināja galvu. — Nē, tas būtu pārāk uzkrītoši.

Turklāt būs labāk, ja viņi turēs acis vaļā internātā un paziņos pa mobilo, ja tumsas piekritējiem rastos aizdomas.

— Labi, tev taisnība.

— Es aiziešu pie Morduka un brīdināšu viņu iepriekš. Mēs abi satiksimies precīzi pusnaktī pie viņa būdas, skaidrs?

— Nav problēmu. Neesmu jau nekāds trūcīgais koeficients.

Laura vēlreiz pasmīnēja. — Supersmadzenes arī var aizgulēties, vai ne? — Tad viņa atviegloti nopūtās. — Ak debess, tas ir prātam neaptverami! Viss tomēr izdosies!

Taču viņa nevarēja nojaust, kādi pārsteigumi gaidīja turpmākajās stundās.

29. nodaļa NEKRIETNA NODEVĪBA

Parkā bija savilkusies bieza migla. Kaut ari Laura spēja saskatīt labi ja pāris soļu uz priekšu, viņa nezaudēja apņēmību. Galu galā pa šo laiku viņa tik pamatīgi bija iepazinusi ceļu uz Atilas Morduka namiņu, ka spētu to atrast pat aizsietām acīm. Arī spokainās aprises un savādie stāvi, kas iznira no pelēkajiem miglas vāliem te labajā, te kreisajā pusē, meiteni neizbiedēja, jo viņa lieliski zināja, ka tie ir tikai krūmi, kas auga abpus parka celiņam. Pat spārnotās ēnas, kas parādījās kā no tukša gaisa, gluži bez skaņas aizslīdēdamas cieši virs viņas galvas, nespēja Laurā iedzīt bailes: tas bija tikai mājas apogu pārītis, kas ligzdoja vecajā ozolā pretī vingrošanas zālei un reizumis klusi pavadīja meiteni viņas nakts reidos.

Tālumā torņa pulkstenis patlaban nosita pusnakti, kad no miglas iznira Morduka namiņš. Skābardis, kas lieca kailos zarus pāri tā jumtam, rēgojās no dūmakas kā necilvēcīgi liels skelets. Arī kuplais lazdu krūms, kas it kā bija atspiedies pret garāko akmens sienu, vēl nebija salapojis.

Laura vēl nebija tikusi līdz durvīm, kad viņu pārņēma neparasta sajūta: viņa manīja, ka kaut kas nav kārtībā. Meitene satraukti satvēra pie Atilas mājas durvīm piekārto klumzīgo klau-vēkli, kas bija darināts ķirzakas galvas formā. Naktī atbalsojās dobji sitieni, taču saimniecības pārzinis ir nesakustējās.

— Atila? — meitene tramīgi pasauca. — Tā esmu es — Laura!

Atkal nekādas atbildes.

Laura zināja, ka pēdējais no pundurmilžiem parasti neaizslēdza sava mājokļa durvis. Viņa nospieda rokturi un ieslīdēja namiņā.

Roka sataustīja elektrības slēdzi. Mazā lampiņa telpas vidū iedegās, ietīdama istabu niecīgā gaismiņā, kas nebūt nebija pelnījusi gaišuma vārdu. Tomēr ar to bija gana, lai Laura varētu ieraudzīt saimnieku: Atila bija sakumpis krēslā pie galda un klusi krāca. Viņa druknā ķermeņa augšdaļa bija sakņupusi uz galda virsmas. Plikpaurainā galva atdusējās uz sakrustotajām rokām.

Laura bija neizpratnē. Vai nu Morduks bija galīgi jucis, — vai arī viņam bija tērauda nervi. Kā gan citādi varēja izskaidrot to, ka viņš šai izšķirīgajā naktī bija tik dziļi aizmidzis?

Viņa aši metās pie galda, lai pamodinātu vīrieti. To darīdama, meitene skaļi iebļāva viņam ausī: — Mosties, Atila! Mums jābrauc!

Tomēr, lai cik stipri meitene viņu purinātu un cik skaļi arī sauktu — gulētājs nepamodās. Viņš kā kurls vienkārši turpināja krākt, it kā atrastos narkozē.

Tas taču nevar būt, Laurai iešāvās galvā, kad viņa pēkšņi sajuta uz pleca kādu roku. Meitene šausmās iekliedzās, apcirtās — un ieraudzīja pavisam apjukušu zēnu.

Kēvins!

— Piedod, negribēju tevi izbiedēt, — viņš nobālis sacīja.

— Bet izdevās gan, — meitene pārmetoši atteica un tad izbrīnīta piebilda, — ko tu šeit dari?

— Mani atsūtīja Lūkass.

— Lūkass?