laura un Septiņu mēnešu zīmogs

Lūkass neko neatbildēja un tikai mēmi raudzījās māsā. Ko gan viņš varēja teikt? Neviens vārds, lai cik rūpīgi tas būtu izvēlēts, nespētu Lauru mierināt viņas neizmērojamajā izmisumā, tas bija pilnīgi skaidrs. Un tāpēc viņš tikai klusēdams sāka kraut kaudzītē kapelāna rakstus.

— Es došos uz savu istabu, ja tev nav iebildumu, — Laura pa-ziņoja. Nenogaidījusi atbildi, viņa piecēlās un uzgrūdās virsū galdam, tā ka viena no neiesietajām lapām noplīvoja zemē. — Ai, piedod! — Laura žigli pieliecās un to pacēla. Gribēdama ielikt lapu kastē, viņa nejauši ievēroja divus vārdus. “Sep...ti...ņu mē...ne...šu,” viņa ar mokām atšifrēja.

Šī atskārta viņai trāpīja kā elektriskās strāvas trieciens. — Paskaties, Lūkas! — viņa satraukti iesaucās un pagrūda zēnam lapu tieši pie deguna.

Zēns pārsteigts pabīdīja augstāk brilles. — Ko tad?

— Izlasi taču!

— “Sep... ti... ņu mēnešu zīmogs,” — Lūkass lasīja ar pūlēm, jo viņam nācās senatnīgo valodu pārveidot mūsdienu vācu valodā,

— “kā... rak...stīts Sep...ti...ņu brā...lī...bā.” Ei! Izskatās, ka kapelāns ir pārtulkojis stāstu no vecās grāmatas!

Leģenda nebija pārāk gara. Tā aptvēra tikai trīs lappuses. Tomēr Laurai un Lūkasam pagāja krietns brīdis, jo kapelāna veclaicīgo rokrakstu varēja atšifrēt tikai ar lielām grūtībām.

“Sensenos laikos uz kādas zvaigznes, līdz kurai nesniedzas cilvēku zināšanas, bet kuru iesvētītie dēvē par Avanterru, dzīvoja septiņi brāļi un māsas — četras meitenes un trīs zēni. Viņi bija nešķirami, un nekas nespēja izjaukt viņu vienotību, jo viņu mīlestība bija neizmērojama. Viņi rūpējās cits par citu, allaž nākdami cits citam talkā, un ikviens būtu atdevis dzīvību par brāli vai māsu, ja tas būtu vajadzīgs. Tā visi septiņi vadīja savas dienas pilnīgā saskaņā un harmonijā. Viņi arvien bija kopā, jo nevēlējās cits citu atstāt. Ja dienas darbi kādu no viņiem kaut uz īsu brītiņu aizveda projām no mājas, pārējos pārņēma dziļas skumjas, un viņi gandrīz nespēja nociesties, līdz gaidītais atgriezīsies pie viņiem, lai nekas neaptumšotu viņu laimi. Viņi tik ļoti bija pieķērušies cits citam, ka viens bija otra acuraugs, trešais — ceturtā sirdspuksti un tā tālāk. Pārējie ļaudis priecājās par šo septiņu pilnīgo laimi, un viņu mīlestība bija paraugs un mudinājums citiem, kuri centās viņiem līdzināties un atdarināt, kaut arī nevienam pat visniecīgākajā mērā tas neizdevās.

Tad kādu dienu vēsts par šiem septiņiem sasniedza Melnā hercoga ausis. Vispirms viņš šim stāstam negribēja ticēt. Tomēr, pārliecinājies par tā patiesīgumu, viņš vārījās aiz dusmām, jo tik dziļa mīlestība bija kā dadzis acī tumsas pavēlniekam, kuram naids bija vajadzīgs ka dienišķa maize un kuru nodevība uzturēja pie dzīvības kā gaiss, ko elpot. Viņš raudzīja sēt nesaskaņas septiņu brāļu un māsu vidū, lai tos sakūdītu citu pret citu. Tomēr, lai ko viņš darītu un lai ko arī pasāktu, viņus nekādi neizdevās sanaidot. Visi līdzekļi, pie kuriem viņš ķērās, zaudēja spēku pret šo septiņu mīlestību, pat zelta un sudraba tonnas. Tā Melno hercogu pārņēma aklas dusmas. Viņš sūtīja ceļā savus jātniekus, likdams tiem saņemt gūstā visus septiņus. Viņš pavēlēja tos iekalt važās un iemest tumšā cietumā, kur pats viņus apmeklēja un nostādīja nežēlīgas izvēles priekšā: viņiem vajadzēja no sava vidus izvēlēties vienu, kuram jāmirst. Pārējiem par to tiktu dāvāta dzīvība. Viņš deva vienu dienu, ko apdomāties. Tomēr septiņiem pārdomas nebija vajadzīgas. Vai nu viņam jāatbrīvo visi septiņi, tā brāļu un māsu vārdā pasludināja vecākā māsa, vai arī visi septiņi jānogalina. Viņu savstarpējā mīlestība un gādība esot tik liela, ka izvēlēties kādu, lemjot viņu nāvei, neesot iespējams. Turklāt pārējos sešus, kas paliktu dzīvajos, drīz vien gaidītu nāve sirdssāpju dēļ.

Tik drosmīgus vārdus Melnais hercogs nebija gaidījis, un viņš iesvēlās trakās dusmās. Izvilcis savu zobenu Mērdekli, viņš pats savām rokām nogalēja visus septiņus brāļus un māsas. Taču spēkus, kas visam dāvā dzīvību, pārņēma tādas šausmas par nedzirdēto noziegumu un tāds aizkustinājums par visu septiņu mīlestību, ka viņi tos pārvērta par septiņiem mēnešiem un ierādīja tiem vietu pie nakts debesīm. Kopš tā laika viņi savā bezgalīgajā mīlestībā kā mirdzošs zīmogs staro pār Tumsas cietoksni, katram, kurš vien spēj tos saskatīt, atgādinādami, ka pasaulē nav citas varas, kas būtu stiprāka par mīlu. Taču tumsas aizstāvji kopš tā laika neko nenīst vairāk par mīlestību, un neviens no viņiem pēc tam nav laidis pār lūpām šo vārdu. Ja viņi nespēj izvairīties, tad šo nīsto jūtu vietā runā par “Septiņu mēnešu zīmogu”.”

Laura, elpu aizturējusi, nolaida lapu un mirdzošām acīm paskatījās brālī. — Tev tiešām bija taisnība, — viņa sacīja. — Septiņu mēnešu zīmogs nav nekāds priekšmets, kā mēs visu laiku domājām, un tāpēc to arī nav iespējams atrast. Tas ir tikai vārds, jēdziens, — un tāpēc skapja mīklas atrisinājums un Septiņu mēnešu zīmogs beigās tiešām izrādās viens un tas pats, kā jau apgalvoja lauvas.