laura un Septiņu mēnešu zīmogs

Meitene aptvēra rokām priekšējā sēdekļa atzveltni, atbalstīja pret to galvu un saspringti vērās naktī. Vispirms viņa saskatīja tikai bezdibenīgi dziļu tumsu, bet tad tālumā no tās pamazām atdalījās klostera aprises: mūris, zvanu tornis un baznīcas jumta smaile.

Apmēram piecsimt metru pirms ēkām Morduks nogriezās pa kreisi no šosejas un iebrauca šaurā, neasfaltētā lauku ceļā, kas no aizmugures pienāca klāt vientuļajai abatijai. Viņš pieturēja cieši pie mūra aiz varena kadiķkrūma un izslēdza motoru. — Galapunkts, dāmas un kungi, — viņš smīkņādams sacīja. — Klāt esam.

Laura paskatījās uz turpat divus metrus augsto klostera mūri, kas pacēlās tieši priekšā. — Vai te kaut kur nav jābūt durvīm? — viņa pārsteigta vaicāja.

— Ir jau arī — bet šīs durvis nebūtu slepenas, ja būtu saredzamas jau pirmajā piegājienā!

— Eksakteniski! — Lūkass zinoši pamāja. — Ieeja droši vien slēpjas aiz paegļa.

Laura izbrīnīta viņā paraudzījās. — Paegļa?

— Jā, — brālis smīnēdams atteica. — Parasti to dēvē par kadiķi!

Laura pacēla acis pret debesīm. — Un tu patiešām domā, ka aiz tā atrodas durvis?

— Protams. — Lūkass pavīpsnāja. — Tas taču ir acīmredzams.

— Tieši tā — un tāpēc tu nošāvi greizi! — Atilas smaids atgādināja plaši atvērtu vardes muti. — Ja kaut ko gribi paslēpt, tad jāizvairās no lietām, kas ir acīmredzamas!

Lūkasa sejā parādījās vilšanās, taču Laura iekšēji nopriecājās. Viņai tas bija patiess mierinājums, ka arī superkoeficienti šad rad varēja pārrēķināties.

Tikai — kur gan ir slepenā ieeja?

Viņa uzmanīgi nopētīja klostera mūri. Tas bija veidots no rupji tēstiem laukakmeņiem, savienojumu vietas un plaisas bija aizziestas ar māliem. Gadsimtu gaitā tur bija ieķērušās un uzdīgušas sēkliņas, tāpēc sienas lielāko daļu klāja zariņi bez lapām, sačerve-lējusies zāle un kaili sūreņu zari. Durtiņas gan Laura, pat labi gribēdama, nevarēja atklāt, — kad piepeši ieraudzīja efeju, kas kadiķa tuvumā vijās augšup pa mūri. No pirmā acu uzmetiena tā ne ar ko neatšķīrās no parastas efejas. Laurā aizdomas pamodās tikai tad, kad viņa ievēroja gandrīz sirdsveida formas lapu biezokņa vidū divas vītnes, kas apmēram metru viena no otras kāpa augšup pa sienu. Tās bija gandrīz paralēlas. Tad viņai ienāca prātā, ka abas vītnes, iespējams, aizsedz slepenās ieejas spraugas.

Viņa paskatījās uz Atilu Morduku un klusēdama norādīja uz efeju. Pundurmilža līksmais smaids liecināja, ka meitenes aizdomas ir pareizas.

Tad saimniecības pārzinis atguva nopietnību. — Vai man iet kopā ar jums? — viņš vaicāja.

Meitene papurināja galvu. — Nevajag, Atila. Jo mazāk mūsu būs, jo mazāka iespēja, ka mūs atklās! Tāpēc arī neņēmām līdzi Kaju un Kēvinu.

— Laba doma, — Atila norūca un tad novēlēja viņiem veiksmi. — Un neaizmirstiet: koka durvis blakus komposta kaudzei ved tieši uz krusteju. Tur jūs droši vien zināsiet, kā tikt tālāk, vai ne?

— Jā, protams, — Laura atteica. Viņa jau atvēra automašīnas durvis, kad pundurmilzis atkal pievērsās meitenei.

— Vai tu kaut ko neesi aizmirsusi, Laura?

— Ko tad?

— Šo te, piemēram, — saimniecības pārzinis atbildēja un pastiepa pretī metāla priekšmetu. — Kā citādi tu domā tikt bibliotēkā? — Priekšmets izskatījās pēc lielas atslēgas. Izlocītās vai robainās mēlītes vietā gan bija tikai grezni vīts stienītis. Tas ir mūķīzeris, Laura tūliņ atskārta.

— Sena ģimenes relikvija, — Atila paskaidroja, mirdzošām acīm apbrīnodams noslēpumaino durvju atdarītāju. — Ir tikai dažas kaltas slēdzenes, kas tam var pretoties. Vienam no maniem senčiem izdevās ar tā palīdzību tikt līdz pat privātajiem Spānijas galma apartamentiem. Viņš, nabadziņš, bija neglābjami iemīlējies brīnumdaiļā karaļmeitā un alka savu pielūgsmes objektu tikai reizi, kaut mazu brītiņu aplūkot vistiešākajā tuvumā.

— Cik romantiski, — Laura apskaidrotu skatienu izdvesa un piepeši iedomājās par Kēvinu. — Ceru, ka viņam izdevās.

Atila dziļi nopūtās. — Jā, diemžēl.

— Diemžēl? — meitene atkārtoja un sarauca pieri. — Kāpēc diemžēl?

— Jo citādi viņš līdz pat kapa malai nebūtu uzzinājis, ka viņa pielūgtā daiļava par savu skaistumu varēja pateikties tikai savas istabenes grimēšanas mākslai un, par spīti jaunībai, it nemaz nevarēja lepoties ar nevainojamiem zobiem, bet gan nēsāja protēzi. Nabaga puisis saņēma milzīgu triecienu, ieraugot viņu nekrāsojušos, un tā pārbijās, ka viņu gandrīz vai noķēra pils sargi!

— Tā viņam, lūriķim, arī vajag, — Lūkass norūca un piebikstīja māsai sānos. — Taisies vienreiz!

Kad Laura izkāpa no auto, tumsā atskanēja baiss kliedziens. Viņa sarāvās, bet tad atskārta, ka tas bija tikai nevainīga apodziņa medību sauciens.