laura un Septiņu mēnešu zīmogs

Kēvins, beidzis ēst, nolika sāņus nazi un dakšiņu un noslaucīja muti ar salveti. — Izklausās, ka tev būs taisnība, Laura.

— Vai ne? — Laura starojoši uzsmaidīja zēnam. Kēvins allaž bija tik laipns un lielākoties viņas pusē. Viņa atkal izjuta savādo kņudoņu vēderā, meitenei sametās te auksti, te karsti. Kēvins atsmaidīja pretī, un Laura manīja, ka viņai iekvēlojas vaigi. Ak kungs — kaut viņš neievērotu, ka es nosarku! Viņa žigli novērsās.

— Man katrā ziņā ir pilnīgi skaidrs: ja kauss patiešām ir noslēpts “Pie svētā akmens”, tad noteikti slepenajā bibliotēkā!

— Nu labi, — Lūkass sacīja, uzdurdams uz dakšiņas pēdējo karbonādes kumosu. — Vienkārši iedomāsimies, ka tavs pieņēmums ir pareizs. Tad jau tev viņreiz, apmeklējot klosteri, vajadzēja ievērot kādu seifu.

Laura papurināja galvu. — Neievēroju vis.

— Nē?

— Nē! Bet mēs ar Persiju toreiz nemeklējām seifu. Mums bija citas rūpes! Tāpēc tūliņ pat jādodas uz klosteri vēlreiz, turklāt pēc iespējas ātrāk.

Kaja īgni nopētīja vispirms Kēvinu un tad Lauru. Kaut kas viņai laikam nebija pa prātam. — Jauki un lieliski, — viņa beidzot noteica. — Bet kā tu līdz turienei nokļūsi?

— Ar Persija auto, protams, — tāpat kā pagājušoreiz!

Kad Laura pēc trim stundām iegāja vingrošanas zālē, viņa jau no pirmā acu uzmetiena manīja — kaut kas nav lāgā: sporta skolotājs, tērpies paukošanas kostīmā, sēdēja uz paklāju kaudzes un nomākts raudzījās grīdā.

— Hei, Persij, — kas tev tā par sejas izteiksmi? It kā būtu iekodusi kāda nelaba uts.

— Trrāpijī desmitniekā, mademoiselle! — Persija jauneklīgajā sejā ar grūtībām parādījās smaids. — So uti sauc par Kvintusu, un viņš šo apzimejumū ir pelnījis visaugstākajā mērrā!

Laura sarauca pieri. — Vai tiešām? Ko tad viņš izdarījis?

— Sorreiz viņš parrspejīs pats sevī, šis nožēlojamais draņķis. — Gaišmatis nicinoši saviebās un, tikai ar pūlēm novaldījis dusmas, trieca ar dūri pa nevainīgajiem vingrošanas paklājiem. — Viņš izdomajīs visai elegantū gājienu, kā mis Mēriju un mani izslēgt no spēles vismaz līdz Lieldienām, lai mēs nevarretū tev palidzēt izpildīt svarrīgo uzdevumū.

— Ko? — Laura juta, ka sāk krist panikā. — Kā tad tā?

— Glužī vienkarršī: viņš mums ieškiebīs ll.c klasi, lai mēs pavaditū to ekskursijā uz Ziemeļjūrrru. Sākotnejī pārredzētie kolēģi it kā nesen esot saslimūši, un tā viņš, izmantodāms savas piln-varrās, izrraudzījās mūs, lai ieceltu viņu vietā.

— Bet... — Lauras sejā parādījās izmisums. Paukošanas maska izslīdēja viņai no rokas un grabēdama nokrita uz zāles koka grīdas.

— Viņš taču nedrīkst tā rīkoties!

— Drrīkst gan, Laura, turrklāt vēl ļoti labī! Būdams interr-nāta vadītajā vietas izpildītājs, viņš ir tiesīgs dot mācibspekiem uzdevumūs pēc sāviem ieskatiem. Ja mēs viņa rrīkojumus neizpildīsim bez nopietna iemeslā, tad tas būs smags amata parrkapūms, kas savukarrt Tumšickim ļaus pieprrasīt mūsu atlaišanu, — un mēs, prrotāms, neviens neesām ieinteresēti to panākt!

— Un ja nu jūs vienkārši saslimtu kā tie citi skolotāji?

— Baidos, ka tas neko daudz nemainitū. Varri būt drroša, ka Kvintuss šādā gadijumā stingtrrī uzrraudzītu, lai mēs ne uz sekundī nepamestu savus mitekļus — un arr to tev nekas netiktū līdzēts!

— Johaidī! — Laura saniknota iespēra paklāju kaudzei. Kaut arī kurpei bija bieza zole, kāju caurstrāvoja stipra sāpe.

— Man ļotī žēl, Laura, bet turrpmakajās divās nedēļās mums nekās cits neatlīks kā sazināties pa mobilo tālrruni. Citas iespejās diemžel nebūs.

— Ak vai! — Kaut arī kāja smeldza, Laura veltīja paklājiem vēl vienu spērienu. Bet arī tas nespēja remdināt viņas neizmērojamo vilšanos.

Nolādētie tumsas kalpi!

Vispirms viņi izsita no ierindas profesoru — un tagad neitralizēja ari Persiju un mis Mēriju. Viņi nevairīsies ne no kā, lai padarītu man dzīvi pēc iespējas grūtāku, Laura nodomāja. Tomēr viena cerība man vēl ir atlikusi. — Bet šonakt tu taču varēsi mūs aizvest uz klosteri — vai ne, Persij?

Skolotājs dziļi ievilka elpu — un noliedzoši papurināja galvu.

— Man ļotī žēl, Laura, bet arrī tas nebūs iespejāms!

— Bet kāpēc gan ne? Autobuss dosies ceļā tikai rīt sešos, ja esmu pareizi informēta?

— Parreizi gān. Bet diemžel Dr. Tumšickis gan mis Mēriju, gan mani uzaicināja šovakarr pie sevīs uz svarrigām pārrunām. Tā kā esam parrņēmušī pavadoņu fūnkcijas tikai nupat, tad esot jāiepazīstas ar laika grrafiku un brrauciena progrrammū, viņš saka.

Lauras skatienā atspoguļojās absolūts izmisums — un tomēr viņa negribēja padoties neizbēgamajam. — Un ja nu mēs aizbrauktu pēc tam? Pēc jūsu sarunas?

Persijs skumīgi pasmaidīja. — Cik es pazistū šo tipu, tad viņš vilks tikšanos pēc iespējas garrakū, lai pēc tam neatliktā laika brraucienam uz klosterri! Mūki turr mostas jau četrros no rrīta, tā ka ap to laiku mūsu apmeklejumū jau vajadzētu beigt! Man ļoti žēl, ka nevarru dot tev cerrības — bet gandrriz vai šķiet, ka Kvintuss būs uzodis tavū plānu!