laura un Septiņu mēnešu zīmogs

Meitene acis vien nobolīja. Nu jau Alariks kļūst par tādu pašu skolmeistaru kā Lūkass.

Nu, paldies!

Beidzot zēns padevās. — Es atcerējos kādu pātera Dominika piezīmi, — viņš paskaidroja. — Toreiz, kad profesors mani aizveda uz klosteri.

— Ko tad viņš teica? — Meitene satraukti piebikstīja zēnam.

— Stāsti taču vienreiz un neliec katru vārdu vilkt laukā ar knīpstangām!

— Kad profesors jautāja pāteram, kur viņš grasās mani izmitināt, Dominiks tikai izteiksmīgi pasmīnēja un atteica: “Seifā mēs to puisi nevarēsim ielikt, tāpēc būs jāizdomā kaut kas cits.”

— Un tālāk?

— Toreiz es viņa vārdiem nepiešķīru sevišķu nozīmi. Man šis jēdziens nebija nepazīstams — bet nu viss pēkšņi rādās gluži citā gaismā.

— Tāpēc, ka tagad tu zini, kas ir seifs?

— Jā — un tāpēc, ka es zinu, ka tieši Aureliāns pēc ziemas saulgriežiem paslēpa kausu.

— Nu un tad?

Lauras nevainīgais jautājums zēnā radīja izbrīnu. — Ko — nu un tad? — viņš apjucis attrauca.

— Ko tu gribi secināt?

— Vai tiešām tu vēl nesaproti, Laura? Vai man nudien vajag tev paskaidrot, ko tas nozīmē?

Lauras skatiens aizpeldēja tālumā. Viņa novērsās un, galvu lauzīdama, vēroja ūdeni ezerā. — “Seifā mēs viņu nevarēsim ielikt,” — viņa prātodama murmināja, — “...viņu nevarēsim ielikt.” — Te viņa apklusa un atplauka. Acis iepletusi, viņa no jauna pievērsās zēnam. — Jā, skaidrs, tagad es sapratu, ko tu domā — tavuprāt, kauss atrodas seifā klosterī?

— Tā taču varētu būt, vai ne? — zēns pielēca kājās un sāka satraukti soļot šurpu turpu. — Padomā taču: Aureliāns mani aizveda uz abatiju, jo bija pārliecināts, ka tur es būšu drošībā no tumsas piekritējiem. Un, ja jau es tur biju drošībā, — kāpēc lai tur nebūtu arī kauss?

— Hei! Nav nemaz slikta ideja!

26. nodaļa FRESKAS NOSLĒPUMS

Ēdamzālē valdīja trokšņaina kņada, ko pavadīja ēdamrīku un trauku šķindoņa. Pie Lauras galda, cieši saspiedušies, sēdēja visi četri draugi. Viņi kā sazvērnieki bija sabāzuši kopā galvas, lai neviens no skolasbiedriem nedzirdētu, par ko īsti notika kaismīgā diskusija.

Lūkass vēlreiz pavērās visapkārt un tikai tad atbildēja māsai.

— Pat tad, ja kauss nudien atrodas kaut kur klosterī, — viņš tai pačukstēja, — tas noteikti nebūs viegli atrodams. Teritorija ir diezgan plaša, un ēku ir vesels lērums. Turklāt abats jau nekādā ziņā neļaus mums tās vienkārši pārmeklēt, kur nu vēl piekļūt seifam.

Laura gariem zobiem košļāja sīkstu karbonādes gabalu. — Man neliekas, ka tas būtu vajadzīgs, — viņa izgrūda starp diviem kumosiem.

Lūkass pārsteigts nolaida dakšiņu. Ziedkāpostu gabaliņi nokrita atpakaļ viņa šķīvī. — Vai tu nupat neteici, ka kauss atrodas klostera seifā? Kas man, starp citu, liekas visnotaļ loģiāli. Galu galā šis trauks ir vismaz tikpat vērtīgs kā mesas biķeri, dievmaizīšu šķīvji vai pārējie liturģiskie trauki.

— Lūkasam taisnība, — Kēvins iejaucās. — Klostera “Pie svētā akmens” baznīca taču ir tuvu tālu izslavēta savas vērtīgo liturģisko trauku kolekcijas dēļ. Daži labi esot no tīra zelta un rotāti ar dārgakmeņiem — un tāpēc tos glabā ugunsdrošā un neuzlaužamā seifā, tā bija rakstīts informatīvajā brošūrā. Apskaidrības kauss tur būtu drošībā, vai ne?

Laura nogrozīja galvu. — Var jau būt. Tomēr man nešķiet, ka profesors to būtu paslēpis tur.

— Oi, nē! — Kaja iejaucās, tad iebāza mutē milzīgu frī kartupeļu porciju un papildus vēl veselu kaudzi ziedkāpostu. — Fāfēc fat fe?

— Pavisam vienkārši — jo pie klostera dārgumiem parasti drīkst piekļūt tikai bursārijs jeb mantzinis un, protams, abats. Taču ne jau bibliotekārs. Tātad ar pātera Dominika pieminēto seifu noteikti būs domāts kas cits, nevis klostera dārgumu glabātava.

Lūkass paraudzījās māsā ar neizdibināmu skatienu. Viņš bija iegrimis dziļās domās. Laura gluži vai varēja saskatīt, ar kādiem apgriezieniem strādāja viņa supersmadzenes. — Tātad tu domā... — viņš uzmanīgi sāka.

Laura pamāja, enerģiski sadalīdama savu karbonādi. — Tieši tā.

— ... ka šis seifs, iespējams, atrodas citā klostera vietā?

— Pareizi.

— Varbūt... slepenajā bibliotēkā?

Meitenes seju izgaismoja līksms smaids. — Bravo, Lūkas! Un tev pat nevajadzēja padomu no publikas! — Tad viņa atguva nopietnību. — Esmu pārliecināta, ka šim seifam jābūt kaut kur slepenajā bibliotēkā. Bez pātera Dominika par to taču nezināja neviens no mūkiem. Pat abats ne.

— Šī iemesla dēļ man tava tēze liekas visnotaļ loģiāla, — Lūkass viņai piekrita ar profesora cienīgu nopietnību.

— Es taču teicu! — spriežot pēc Kajas sejas izteiksmes, viņa domāja, ka ir pateikusi kaut ko-ārkārtīgi pašsaprotamu. Turklāt meitene tā vicināja pa gaisu dakšiņu, ka gaļas gabaliņš no tās nokrita uz grīdas. — Ops, — resnīte noteica un paliecās zem galda, lai to paceltu.

Laura pavīpsnāja par viņas neveiklību, bet tad atguva nopietnību. — Turklāt šis arhīvs bija vienīgā vieta visā klosterī, kas Dominikam — un tātad arī viņa draugam Austrumam — bija pieejama jebkurā laikā. Viņam nevienam nebija jāprasa atļauja, nemaz nerunājot par bailēm, ka viņu tur varētu pārsteigt kāds svešinieks.