laura un Septiņu mēnešu zīmogs

Nakts bija salta un drēgna. Temperatūra bija nokritusies gandrīz līdz nullei. Aukstums ielīda Laurai aiz vējjakas un sāka drebināt. Meitene stingiem pirkstiem taustījās gar kreiso efejas vītni pa šķautņainajiem mūra laukakmeņiem. Nepagāja necik ilgs laiks, kad viņa jau bija atradusi spraugā paslēptu aizbīdni. Pavelkot to, atskanēja metālisks klikšķis. Viņa ar Lūkasu atspiedās pret akmens sienu. Tā gandrīz bez pretestības padevās spiedienam, pārvietodamās pārsteidzoši viegli, un izveidoja mūrī atvērumu, pa kuru brālis ar māsu varēja ielīst klostera dārzā.

Atila Morduks viņiem bija precīzi aprakstījis ceļu. Uz šaurajām taciņām zem viņu kājām čirkstēja grants, kamēr viņi paši, zemu pieliekušies, slīdēja pa dobēm uz komposta kaudzes pusi. Noplukušās koka durvis, kas veda uz krusteju, nebija aizslēgtas, tā ka Laurai pat nevajadzēja likt lietā mūķīzeri.

Līdzko meitene ar brāli bija pazudusi durvīs, klostera dārza austrumu stūrī no veca valriekstkoka stumbra aizsega atdalījās ēnains siluets.

Paraugoties uz komposta kaudzes pusi, viņa acis kvēloja, un elpa nakts aukstumā pārvērtās par maziem mākonīšiem. Taču Sarkanā nāve salu nejuta. Viņš bija apmierināts ar sevi un ar pasauli. Iekšēji viņš smējās. Viss notika tieši pēc plāna, un nebija ne mazākā iemesla šaubīties par viņa pasākuma izdošanos. Beigu beigās tas skuķis neloloja ne mazākās aizdomas un ij nenojauta, ka cilpa ap viņas kaklu savelkas arvien ciešāk. Drīz vien to nejēgu gaida skarba atmošanās — bet tad jau būs par vēlu, jo glābiņa nebūs.

Prieka nojausmā viņam pār muguru noskrēja patīkami šermuļi. No rīkles izlauzās baisi smiekli, kas atbalsojās klostera dārzā, līdz, tiem izskanot, atkal iestājās klusums.

Nāves klusums.

Bibliotēkas durvju slēdzene Morduka burvju atslēgai bija tīrais nieks. Arī pagrabstāva slepenajā klostera arhīvā Laura un Lūkass iekļuva bez mazākajām problēmām.

Kad zēns iegāja bibliotēkā, viņam atkārās žoklis un acis iepletās lielas kā šķīvji. Gari stiepts “oooo” bija viss, ko viņš neizmērojamā izbrīnā spēja izteikt.

Griestu velvi atkal greznoja fantastiskās nakts debesis ar visām dzirkstošajām zvaigznēm un starojošajiem mēnešiem. Pirmajā brīdī Laura vēl nobrīnījās, ka tās neklāja tie paši biezie mākoņi, kas laukā bija drūzmējušies virs klostera. Bet tad viņa atcerējās, ka uz griestiem bija atveidots Avanterras debesjums. Pie debesīm stāvēja arī noslēpumainā septiņu zvaigžņu veidotā zīme, ko viņa pēdējoreiz bija vērojusi virs Tumsas cietokšņa, un tās spožums pārspēja visas pārējās zvaigznes.

— Vai kādreiz esi redzējis ko tamlīdzīgu? — viņa vaicāja brālim, kurš bija apstājies kā zemē iemiets un ar bijīgu skatienu apbrīnoja pasakaino jumolu.

— Nē, vēl nekad, — Lūkass gandrīz nedzirdami izdvesa, acis nenolaizdams no griestiem. — Vai tev ir kāda nojauta, kā tas viss darbojas? Tur taču jābūt kādam trikam!

— Kāpēc? — Laura, viegli smaidīdama pavērās brālī, un vārdi raisījās no viņas mutes gandrīz bez pašas līdzdalības. — Vienkārši pieņem to, kā tas ir, un priecājies par šo brīdi. Ne jau viss, ko uzreiz nav iespējams izskaidrot, balstās uz kādu triku vai ilūziju. Daudz kas noskaidrojas tikai tad, ja var ieskatīties aiz lietu ārējā veidola.

— Un ko tev atklāj skats aiz ārējā veidola?

— Būtību! — Laura sausi atteica.

Brāļa sejā parādījās godbijīgs izbrīns. — Būtību?

— Jā, — Laura lielā nopietnībā paskaidroja, bet tad nespēja novaldīt smaidu. — To, lūk, ka neesam nākuši šurp, lai brīnītos par šīm velvēm, bet gan lai atrastu seifu. Vai esi jau aizmirsis, supergalva?

Lūkass sabozās — viņš vienkārši nevarēja ciest, ja par viņu uzjautrinājās.

Brālis ar māsu pārmeklēja visu bibliotēku. Ieskatījās aiz katra plaukta, izošņāja ik stūrīti un ik nišu. Viņi pat rūpīgi izklaudzināja sienas, meklēdami paslēptu telpu. Taču visas pūles izrādījās veltīgas. Milzīgajā grāmatu krātuvē nekur nebija atrodams seifs vai dzelzs skapis. Visā pazemes arhīvā nebija nevienas mēbeles, kurā kaut kas varētu slēpties. Viņi vīlušies jau grasījās beigt meklēšanu, kad tomēr pamanīja vēl vienu skapi. Tikai tas nepavisam nebija piemērots slēptuvei, jo bija uzzīmēts uz freskas, kas sniedzās no grīdas līdz pat griestiem.

Nezināms mākslinieks to bija uzgleznojis zāles aizmugurējā stūrī, uz sienas starp divām plauktu rindām, pavisam tuvu noslēpumainajam zvaigznājam. Toreiz, kopā ar Persiju, Laura to vispār nebija ievērojusi. Kāds gan tur brīnums, jo, pavirši skatoties, radās iespaids, ka abi grāmatu plaukti, kas noslēdza eju, vienkārši ir mazliet garāki par pārējiem koka plauktiem. Un lielais skapis uz sienas ejas galā izskatījās maldinoši īsts. Laurai vajadzēja vairākkārt ieskatīties, līdz viņa saprata, ka tas, tāpat kā plauktu gali, bija tikai uzgleznots.