laura un Septiņu mēnešu zīmogs

— Tas nav iespējams! — Glītā meitene pacēla balsi. — Alariks tikai šopēcpusdien izteica domu, ka kauss varbūt ir paslēpts klosterī. Un mēs tikai nupat pusdienās nolēmām vēlreiz pārmeklēt slepeno arhīvu! Kā gan lai Dr. Tumšickis par to būtu uzzinājis?

Persijs kā atvainodamies pacēla rokas. — Nav ne jāusmas, mans prrātiņš te irr parr īsu. Turrklāt tās bija vienigī aizdomas!

Laura iekoda lūpā un paskatījās skolotājā, piemiegusi acis.

— Un tomēr — jo vairāk es domāju, jo vairāk jāatzīst, ka tev ir taisnība, kaut arī man tas liekas pilnīgi neiesnēiami. — Trul vino novērsa skatienu un izklaidīgi raudzījās zāles grīdā, it kā mēģinādama tur atrast savu problēmu risinājumu.

Persijs pielēca kājās un pienāca pie skolnieces. — Tikai nezaudē drrosmi, — viņš sacīja, pūlēdamies izspiest iedrošinošu smaidu. — Arri tad, ja tu vēl pilnibā nespēj parrvaldīt tev dāvātās spējas, ieprriekšējo nedēju gaitā tās irr krrietni nobrriedušas un ievērrojamī palidzēs, pūloties izpildīt tavu uzdevumu. Uzticies tām un gaismas spēkam, tad tev viss izdosies, pat ja šobrrid liktos glužī neiespējami!

Laurai galvā zibēja jautājums pēc jautājuma. Taču viņa neteica ne vārda. Viņa tikai mēmi noraudzījās gaišmatainajā sargātājā. Meiteni caurstrāvoja spēka un siltuma sajūta, un, kaut gan Laura vēl nebūt nebija tik pārliecināta kā Persijs, viņa vilcinādamās pasmaidīja.

— Nu rredzī, tā tu man patīc daudz labāki, Laura! — skolotājs slavēja. — Kaut arrī pats es nespēšu necik daudz pallidzēt, tad vismaz zinū rrisinājumū tavai visdegošākajai prroblēmai — es pazistū kādu, kas jūs mīļuprrāt aizvizinās līdz klosterrim!

Atila Morduks pagriezās pret Lauru, un viņa boulinga lodei līdzīgā seja starot staroja smaidā. — Varēji jau arī pati iedomāties, ka vajag palūgt man. — Viņa balsī nepārprotami skanēja pārmetums.

Meitene, kas sēdēja blakus brālim Aureliānā limuzīna aizmugurējā sēdeklī, ne vārda neteikusi, saviebās. — Ko gan no tāda trūcīga koeficienta var gaidīt, — Lūkass sacīja un sazvērnieciski pamirkšķināja vīrietim aiz stūres.

Laura ērcīgi novaikstījās un turpināja raudzīties ārā naktī, kas kā tumša filma traucās garām automobiļa logiem. Viņa gandrīz neko nespēja pazīt. Tūlīt aiz Hintertūras pie debesīm samilza biezi mākoņi, kas aprija mēnesi, tā ka Laura spēja tikai nojaust, kāda ainava paveras ārā. Ja vien viņa nemaldījās, tad nupat viņi bija sasnieguši ieleju, kuras galā atradās klosteris “Pie svētā akmens”.

Muzeja cienīgās automašīnas — milzīga Opel Kapitan, kādus vairs neražoja jau gadu desmitiem, — motors, neraugoties uz cienījamo vecumu, ņurrāja mīļi kā kaķēns, kamēr viņi tuvojās klosterim. Atila Morduks bija laiski atzvēlies šofera sēdeklī un, izstiepis lūpas, klusi svilpoja kādu dziesmiņu. Laura tūlīt atcerējās: tā pati melodija, ko saimniecības pārzinis bija dungojis naktī, kad viņa pirmo reizi bija ielavījusies viņa būdiņā, meklēdama bibliotēkas atslēgu. Toreizējo tikšanos ar milzu boa Kleopatru Laura neaizmirsīs nekad mūžā. Viņu bija pārņēmušas tādas šausmas, ka tās bija palikušas neizdzēšami iegravētas atmiņā.

Meitene pārsteigta vēroja, kā Atila pēkšņi nospieda slēdzi uz priekšējā paneļa. Starmeši vienā mirklī nodzisa, un pasaule automašīnas priekšā iegrima tumsas jūrā. — Ei, ei! — Laura raižpilni iesaucās. — Ko tas nozīmē?

— Tīrais piesardzības pasākums, — Atila rāmi paskaidroja.

— Kaut arī klostera brāļi droši vien jau guļ, labāk būt uzmanīgiem un izturēties pēc iespējas neuzkrītošāk, kā tu domā?

— Jā, pareizi. — Laura bikli vērās pa automašīnas logu. — Taču bez gaismas tu nevari saskatīt ceļu.

— Nebaidies! — Labsirdīgais tēvainis pasmīnēja. — Vai tad tu nezini, ka mēs, pundurmilži, tumsā orientējamies gandrīz tikpat labi kā dienas gaismā?

Kāds stulbums! Kā viņa bija varējusi aizmirst, ka Atila Morduks bija pēdējais dzīvais pundurmilzis? Turklāt viņš vēl nesen bija stāstījis meitenei par saviem priekštečiem, kas sensenos laikos bija lielā skaitā apdzīvojuši kontinenta mežainos apvidus. Tie bijuši miermīlīgi un čakli ļautiņi, kuru kalēju māksla bijusi izdaudzināta tuvu un tālu. Pundurmilži, kā jau visi kalēji tajos sen pagājušajos laikos, lielu daļu dzīves pavadīja, meklēdami rūdas un metālus savas kalnainās dzimtenes alās un tālu sazarotajos eju labirintos. Tālab arī viņu acis bija pieradušas pie tumsas. Protams, arī Atilam Mordu-kam, pēdējam savas tautas pārstāvim, piemita šīs neparastās spējas, un tādēļ viņš bez pūlēm spēja atrast ceļu pat vismelnākajā naktī.

— Sorry, — Laura aši noteica. — Ļoti muļķīgi no manas puses.

— Nekas. — Morduka Srekam līdzīgā seja viņai plati uzsmaidīja atpakaļskata spogulītī. — Zināmā mērā tev bija taisnība: kopš simt četrdesmit otrās dzimšanas dienas man radies iespaids, ka naktī nudien redzu maķenīt sliktāk nekā agrāk.

Atbildes vietā Laura tikai jautri ieķiķinājās. Simt četrdesmit otrā dzimšanas diena! Meitene vēl joprojām nespēja aptvert, ka saimniecības pārzinis patiešām varēja būt tik vecs. Turklāt izskatījās, ka viņam būtu tikai četrdesmit gadi. Nu, augstākais, četrdesmit pieci!