laura un Septiņu mēnešu zīmogs

Tad gaismas pusei tomēr nāksies ciest zaudējumu, un viņi diez vai spēs pretoties melno karotāju leģioniem. Tumsas spēki triumfēs, un nenovēršami sāksies mūžīgās iznīcības valstība.

Bet tieši tas nedrīkstēja notikt.

Nekādā ziņā!

Paravains nezināja, kā to aizkavēt, un viņam neiekrita prātā neviens risinājums, lai cik ļoti arī viņš lauzīja galvu.

Izdzirdis Morvenas soļus, viņš izjuta atvieglojumu, un viņa sirdi pārņēma prieks. Par spīti raizēm, kas viņu bija nomākušas, bruņinieks uzsmaidīja dziedniecei.

Morvena atbildēja viņa smaidam, bet tad atguva nopietnību.

— Zinu, kas tevi nospiež, — viņa sacīja. — Tāpēc arī atnācu.

Paravains dāvāja viņai pārsteigtu skatienu.

— Nav labi palikt vienatnē ar savām rūpēm, — Morvena maigā balsī turpināja. — Daloties ar kādu citu, tās vieglāk pārciest. — Viņa pienāca Paravainam pavisam tuvu klāt un satvēra viņa plaukstu.

Paravainam, sajūtot viņas ādas siltumu, noskrēja skudriņas.

Dziedniece pavērās viņā ar lielām acīm. — Vai atceries ziemas saulgriežus? Kad tu atgriezies no Laiku ielejas bez kausa un biji cieši pārliecināts, ka viss ir zaudēts?

Paravains pamāja.

— Likās, cerību vairs nav — un tomēr mēs tikām glābti.

Bruņinieks pasmaidīja.

— Kādēļ lai šoreiz būtu citādi? — dziedniece apņēmīgi vaicāja.

— Tāpēc, ka brīnumi neatkārtojas, — baltais bruņinieks atbildēja. — Un toreiz tas bija brīnums.

Morvenas acīs parādījās mikls mirdzums. — Kāpēc tu tik maz tici gaismas spēkam? — viņa čukstēja aizsmakušā balsī. — Kāpēc tevī ir tik maz paļāvības un cerības? — To teikusi, viņa pievilka bruņinieku pie sevis, un Paravains ieslīga viņas rokās un piekļāva Morvenu sev klāt. Viņš bija apskāvis jauno sievieti tik cieši, it kā nekad negribētu laist vaļā.

Bija tieši tā, kā Laura bija gaidījusi: ieiedama sienā, viņa neko nejuta. Ne pretestību, ne berzi — vispār neko. Pasaule zem lietu ārējā veidola itin viegli atklājās tiem, kas tai cieši ticēja, un tā Laurai radās sajūta, it kā viņa vienkārši būtu iegājusi dziļāk starp grāmatu plauktiem. Tad gan meitene pamanīja, ka šis tas tomēr ir mainījies: ausīs kaut kas smalki sīca, un apkārt viss bija tīts starojošā gaismā. Citādi plaukti pa labi un pa kreisi izskatījās pavisam reāli, un arī skapis viņas priekšā bija īsts. Un aptaustot radās sajūta, ka tās būtu no koka darinātas mēbeles.

Izdzirdusi savu vārdu, Laura pagriezās un ieraudzīja brāli. Lūkass neizpratnē stāvēja pie sienas, it kā atrastos aiz skatloga stikla, un bezpalīdzīgi aptaustīja to ar rokām, skaļi saukdams: — Laura! Kur tu paliki, Laura!

Tātad Lūkass viņu neredzēja.

Skaidrs, ka ne, galu galā Lūkass jau nebija sargātājs. Tikai sargātājiem atklājas pasaule aiz lietu ārējā veidola.

Lauru jau mocīja kārdinājums pabāzt galvu cauri sienai, lai nomierinātu Lūkasu, kad viņa izdzirda svešādas balsis, kas jaucās cita citai vidū: — Bija arī laiks, vai ne? — Mēs jau domājām, ka viņai tas nekad neienāks prātā! — Sargātāji arī vairs nav tādi, kā bija kādreiz. Kā var būt tik lēna domāšana?

Meitene izbrīnīta pavērās visapkārt.

Kas tur bija?

Kas te nupat runāja?

Laura paskatījās pa labi un pa kreisi, tomēr nevienu neredzēja.

Varbūt šīs balsis nāca no skapja?

Meitene spēra soli tuvāk mākslinieciski greznotajai mēbelei, kad atkal izdzirda spīvu balsi: — Paskat tik! Un tāda grib būt par gaismas karotāju! Ja viņa tā turpinās, tad nekad neatrisinās mīklu, nekad savā mūžā!

Laura atkal apjukumā pētīja eju — līdz skatiens pievērsās dzīvniekiem.

Lauvas, antilopes, vilki un mamuti skapja priekšpusē likās atdzīvojušies. Tie bija pametuši savas vietas kvadrātveida lauciņos un, it kā tā būtu visdabiskākā lieta pasaulē, žirgti pastaigājās pa spēles laukumu, vērodami Lauru un sarunādamies savā starpā.

Meitene neizpratnē uzlūkoja savādo ganāmpulku. — Vai jūs runājat par mani?

— Protams! — Vīzdegunīgo atbildi izspļāva četras antilopes, kas runāja korī un tad izplūda zviedzošos smieklos. Tad tikai Laura pamanīja, ka šie radījumi ar vītajiem radziņiem, tāpat kā lauvas, vilki un mamuti, kustas pilnīgi sinhroni.

Pelēkie vilki pastiepa purnus pret griestiem un iegaudojās, tas gan izklausījās pēc izsmiekla, kamēr mamuti apdomīgi klanīja lielās galvas un pievienodamies taurēja. Tikai četri lauvas klusēja, izskatīdamies aizvainoti, it kā nodoties šādām bērnišķlbām būtu zem viņu goda.

Laura norīstījās. — Ko... ko jums no manis vajag?

— No tāda jautājuma vien jānostājas kājām gaisā, vai ne? — iegaudojās vilki un, galvas grozīdami, noraudzījās mamutos. — Viņa taču ir tā, kurai no mums kaut ko vajag, vai ne?

— Pilnīgi pareizi, pilnīgi pareizi! — masīvie dzīvnieki noņurdēja. — Tas tikai liecina, ka viņa nekādā ziņā nevar būt īstā. Sargātāja nekad neuzdotu tik muļķīgu jautājumu. Ak vai — tas var beigties tikai ļauni! Tikai ļauni!

— Ļer-ļer-ļer! — Lauvas nosodoši nolūkojās mamutos. — Viņa ir apjukusi, tik daudz taču jūs redzat, ikvienam citam ietu tieši tāpat.

— Bet ne jau gaismas karotājai, vai ne? — vilki rūca, neuzticīgi pētīdami Lauru savām nekaunīgi brūnajām acīm.