laura un Septiņu mēnešu zīmogs

Ieraugot ar biezajiem krūmiem apaugušo saliņu ezera vidū, Lauras dusmas vēl pieauga. Pēc nedēļas tās vidū atvērsies burvju vārti, pa kuriem viņa varēs nokļūt Avanterrā. Jau kopš ziemas saulgriežiem viņa bija alkusi ātrāk sagaidīt šo dienu, lai aizvestu Apskaidrības kausu atpakaļ uz mītu pasauli. Bet nu viss atkal bija zem jautājuma zīmes. Profesora noslēpumainā pazušana visam bija piešķīrusi dramatisku pavērsienu.

Laura noskaitusies urbināja ar zābaka purngalu mitrās upes smiltis. To nu gan tumšie spēki bija veikli noorganizējuši — tas reiz bija jāatzīst!

Laura juta sakāpjam izmisumu, viņai piepeši uznāca raudas. Acīs jau sakāpa asaras, kad viņu pārsteidza aizsmacis kliedziens. No liela augstuma atskanēja pavēlniecisks sauciens. Un nudien: augstu gaisā, zilajās debesu tālēs, virs Mošķezera riņķoja majestātisks putns. Laura to nespēja īsti saskatīt. Saule žilbināja. Viņa redzēja vienīgi gaismas apmirdzētu siluetu, kas izcēlās uz debesjuma fona. Tas bija milzīgs. Spriežot pēc lieluma un formas, tam vajadzēja būt ērglim. Kaut arī Laura vēl nekad nebija Rāvenšteinas apkaimē redzējusi šādu plēsējputnu, viņa bija pilnīgi pārliecināta. Iespaidīgais dzīvnieks plaši ieplestiem spārniem mierīgi riņķoja debesu mirdzumā, dižens kā sūtnis no citas pasaules. Vējš vēlreiz atnesa viņa kliedzienu līdz Lauras ausīm — un tad viņa iedomājās par tēvu.

Tētis.

Tētis, kurš gaidīja, ka viņa nāks palīgā.

Kurš paļāvās, ka viņa izpildīs savu uzdevumu.

Ka viņa nezaudēs dūšu!

Tai pašā mirklī viņai ienāca prātā, ka viņa atkal gandrīz visu bija darījusi greizi. Viņa jau bija grasījusies bez cīņas krist izmisumā — un tad gan tumsas piekritēji būtu sasnieguši kāroto mērķi. Jo pretinieks, kurš zaudējis dūšu, ir viegli uzvarams un vairs nespēj īsti pretoties.

Laura noslaucīja no acīm asaras. Kā gan viņa varēja būt tāda nejēga! Kā viņa varēja aizmirst, ko tēvs viņiem bija piekodinājis jau no bērna kājas: zaudē tikai tas, kurš jau ir padevies!

Laura sasparojās, un zilās acis izlēmīgi iedzirkstījās. Nē, viņa neatkāpsies — kamēr vien bija kādas izredzes. Jebkurā gadījum i viņai vēl bija atlikušas septiņas dienas — un viņa tās izmantos, lai atrastu kausu. Kaut arī viņai nebija ne jausmas, kur sākt meklēt. Neviens no tumsas aizstāvjiem viņu neatturēs visiem spēkiem ķerties pie uzdevuma — kad piepeši šausmas kā karsts šķēps iedūra viņai sirdī. Kāds atradās viņas tuvumā!

Tieši viņai aiz muguras.

Meitene jau sajuta pakausī karstu elpu, un viņai uz pleca uzgūla kāda roka.

Gaismas glabātājs stāvēja troņa zālē pie loga, vērodams Kalde-rānas plakankalni. Mīkstā čukstošā zāle atstaroja sidrabainu gaismu. Čukstu mežu rietumos un mazo Pļavu meža strēmelīti pie Trūdu purva rotāja bieza lapotne. Pa atvērtajiem logiem ielauzās līksmie putnu čiepsti. Elizions smaidīja. Dabā valdīja rosība. It visur, laukos un tīrumos, mežos un pļavās, zēla jauna dzīvība. Gada ritenis arvien ātrāk vēlās uz Lieldienu pusi.

Uz tās dienas pusi, kad meitene atnesīs Apskaidrības kausu atpakaļ uz Avanterru.

Durvis uz troņa zāli atvērās. Ienāca bruņinieks Paravains un norūpējies steidzās pie sava pavēlnieka.

Elizions pagriezās un jautājoši pavērās savas miesassardzes vadonī. — Kas noticis, Paravain?

Baltais bruņinieks paklanījās. — Mūsu izlūki atgriezušies, kungs. Viņi ziņo, ka Tumsas cietoksnī notiekot dīvainas lietas. Borborons esot neparasti labā omā un vienlaikus visā valstī vervējot jaunus vīrus. Stāsta, ka viņš gribot dubultot savu melno karotāju skaitu.

Gaismas glabātājs izskatījās noraizējies. Rieviņu skaits viņa sejā daudzkāršojās. — Un ko tu no tā vari spriest?

— Baidos, ka viņam padomā kāda jauna nekrietnība. Viss

liecina par to, ka viņš lūko dabūt savās rokās Apskaidrības kausu, lai tad dotos pret mums uzbrukumā ar karapulku, kas skaita ziņā krietni pārsniegtu mūsu spēkus.

Elizions apdomīgi svārstīja sirmo galvu. — Nu, neteiksim, ka tas būtu kas jauns. Melnais hercogs jau kopš laiku pirmsākumiem ir kārojis iegūt kausu, un tikpat ilgi viņš lūko mūs iznīcināt...

— Bet vēl nekad viņam nav bijušas tik lieliskas izredzes kā tagad! — bruņinieks viņu pārtrauca.

Gaismas glabātājs pārsteigts viņā paskatījās. — Kā tad tā?

— Mūsu spiegi noskaidrojuši, ka tā meitene, Laura, pirms dažām nedēļām pabijusi sapņu ceļojumā Tumsas cietoksnī.

Gaismas glabātājs domīgi pamāja. — Tā jau es nojautu! — viņš sacīja.

— Viņa acīmredzot gribējusi pārliecināties, vai viņas tēvs vēl ir dzīvs, un...

— Atvaino, ka tevi pārtraucu, bet vai tu izpildīji manu uzde-vumu?

Paravains pamāja. — Protams, kungs. Uzreiz pēc saullēkta sūtīju ceļā Bultspārni, lai viņš dotos uz mūsu māsas planētu pa ceļu, kas zināms vien burvju vārtu sargātājam!

— Labi! Ļoti labi! — vecais vīrs pasmaidīja. — Arī tad, ja Bultspārnis nespēj iejaukties turienes notikumos — viņa parādīšanās meitenei iedvesīs jaunu drosmi, man tā liekas!

Paravains neko neatbildēja. Spriežot pēc viņa sejas izteiksmes, gan šķita, ka viņš par to nebūt nav tik pārliecināts kā viņa pavēlnieks.

— Es tevi pārtraucu, — Elizions turpināja. — Ko tu vēl gribēji sacīt?