laura un Septiņu mēnešu zīmogs

Rozija atrāva vaļā dokumentu mapi, izvilka dienasgrāmatu un atvēra to. — Āreče: tessts notikss... ēēē... divdessmit pirmajā! — Viņa nolaida kalendāru un šķietami sāka lauzīt galvu. — Divdessmit pirmajā, divdessmit pirmajā, — viņa pie sevis murmināja.

— Vai ššajā dienā nebija kass īpaššs?

Gaisā pašāvās Pumpiņpauļa roka, un viņš tik skaļi noknirk-šķināja pirkstus, ka Laurai iesāpējās ausis.

Rozija viņam dāvāja pateicīgu smaidu. — Lūdzu, Paul?

— Divdesmit pirmajā martā sākas pavasaris, Taksas kundze! — Pauls noķērca tik svinīgi, it kā pasludinātu Nobela prēmijas cienīgu atziņu.

— Ko tu neteiksi, izgudreli! — Kaja nievājoši viņam uzšņāca.

— Varbūt tajā dienā tu dabūsi arī sen pelnīto kāvienu!

— Pilnīgi pareizi, Paul, ļoti labi! — Rozija slavēja, bet tad atkal sāka filozofēt. — Bet vai ar ššo dienu nebija vēl kass ssais-tītss, ja pareizi atceross? Kass vēl tur īssti bija?

Spļauj vien laukā, stulbā govs! Laura vairs nespēja novaldīt dusmas. Nu, saki beidzot!

Taksa tūdaļ piemiedza acis un glūnīgi paskatījās meitenē — protams, viņa bija nolasījusi Lauras domas. Skolotāja apmierināta pasmaidīja. — Ak, rokā ir! — viņa iesaucās, it kā nupat būtu iedomājusies. — Divdessmit pirmajā martā ķelti un ģermāņi ssenāk ssvinēja asstronomisskāss Lieldienass. Varbūt kādss man var passkaidrot ko vairāk?

Viņa kā hiēna pārlaida skatienu pāri klasei. Taču neviens skolēns nepieteicās atbildēt. Pat Pumpiņpaulis ne. Pēdīgi Rozijas acis pielipa Laurai. — Varbūt tu man vari palīdzēt? — Viņa izklausījās kā pats laipnības iemiesojums. — Vai tu nezini, kāpēc ššie Lieldienu ssvētki tika uzsskatīti par īpaššu dienu?

Laura manīja, ka viņu sagrābj nevaldāmas dusmas. Pulss paātrinājās, un asinis sitās gandrīz dzirdami.

Tas vienkārši bija par daudz!

Viņa aizsvilusies paķēra savas skolas mantas un pielēca kājās.

— Tikai nedari muļķības! — Kaja piekodināja draudzenei, bet Laura jau metās uz durvīm.

— Sstāvi, citādi dabūssi piezīmi! — Rozija nošņāca. Laura vairs neredzēja, ka ap skolotājas lūpām bija iezīmējies ņirdzīgs smīns. Viņa jau atradās gaitenī un aizcirta aiz sevis klases durvis.

Sarkanā nāve nogrozīja galvu un ironiski pasmīnēja. Kādi nelgas tomēr bija šie cilvēki, un cik viegli bija viņus pavedināt! Un cik maz viņi bija mainījušies tais gadsimtos, kopš viņš jau mita zemes virsū. Vēl joprojām lielākā daļa savā draņķīgajā dzīvītē pazina tikai vienu mērķi: naudu. Viņi dzinās tai pakaļ visiem spēkiem, un izredzes iegūt naudu viņus pārvērta par viegliem upuriem. Vajadzēja tikai pavicināt pāris naudaszīmes — un viņi bija gatavi uz visu. Pat nodot tos, kas viņiem bija dāvājuši uzticību. Un tas gan bija ļaunākais, kas pasaulē vispār iespējams.

Pat Sarkanajai nāvei.

It kā no naudas un mantas būtu kāda jēga, kad sitīs pēdējā stundiņa! Kad notiks norēķins un tiks apkopota bilance par dzīvi. Bet tad būs par vēlu nožēlot! Neko vairs nevarēs pagriezt atpakaļ, un pat visas pasaules nauda nespēs dzēst vainu. Bet par to neviens savā mantrausībā nedomāja.

Par to nedomāja neviens no viņiem!

No viņa rīkles izlauzās ļauni smiekli. Vispār jau viņš cilvēkus varēja saprast. Beigu beigās viņam pašam nebija gājis citādi — toreiz, pirms bezgala ilgiem laikiem. Viņš bija tikpat dumjš un tikpat alkatīgs. Viņš vienkārši nezināja, ka var arī citādi, — un nekad par to nedomāja. Bet cik bieži viņš kopš tā laika bija alcis, kaut spētu visu mainīt! Rīkoties pavisam savādāk, lai beidzot rastu mieru! Bet, kas reiz ir ierakstīts dzīves grāmatā, to vairs neizdzēsīsi, un visi bija nolādēti uzņemties savu darbu sekas. Vienmēr un uz visiem laikiem — neviens to nezināja labāk par Sarkano nāvi.

Sai mirklī viņš ieraudzīja meiteni, kas izskrēja no pils. Viņš aši atkāpās soli atpakaļ, paslēpās laurķiršu krūmā un vēroja, ko gaišmate darīs.

Viņa skrēja uz ezera pusi.

Dīvaini, viņš nodomāja. Vispār viņai taču notiek mācības. Lauras stundu sarakstu viņš zināja no galvas. Tāpat kā zināja par viņu gandrīz visu citu. Tad kas viņai šai laikā darāms pie ezera?

Sarkanā nāve nolēma doties viņai pa pēdām. Beigu beigās viss, ko viņi darīja, bija tikai šīs meitenes dēļ, un tāpēc noteikti nenāks par ļaunu, ja viņu paturēs acīs. Vai vajadzības gadījumā pat...

Un pēc šīs domas viņa nāves bālā seja atkal savilkās ļaunīgā smaidā.

Tas ir tik netaisnīgi! Tik nolāpīti netaisnīgi! Laura saniknota meta oli. Plakanais akmentiņš atlēca no ūdens virsmas un divas... trīs... četras... piecas... sešas reizes palēcās pār saules apmirdzētajiem Mošķezera viļņiem, iekams nogrima dzīlē. Laurai tas bija jauns rekords — bet arī tas viņu nespēja mierināt.

Meitene apsēdās krastā uz apgāzta koka stumbra, atspieda seju plaukstās un vēroja ezeru. Marta saulītē svina pelēkie ūdeņi sidrabaini ņirbēja. Sausajās niedrēs pēkšķēja pīles, un zivju dzenītis, meklēdams barību, ienira viļņos.