laura un Septiņu mēnešu zīmogs

Uzrauga drūmo seju apgaismoja gandarīts smīns. — Un nu taisies, ka tiec, pie Sirīnas! Izskatās, ka viņa pēc tevis pamatīgi noilgojusies.

Laura vilcinājās — un otrreiz manīja Alienoras elkoņa grūdienu. — Protams, kungs, — viņa tādēļ aši atkārtoja un aizsteidzās. Viņa vēl dzirdēja, kā trioktīds Alienorai lika salasīt lauskas.

Tai pašā brīdī furhurs iznāca no Mariusa Leandera kameras. Viņš drebelīgiem solīšiem gāja prom, kamēr tievais uzraugs aizbultēja režģotās durvis.

Laura nespēja atturēties, nepametusi skatienu cellē.

Viņas tēvs kā akmens statuja gulēja salmu guļvietā, nolādēts pavadīt pārakmeņojumā vēl vismaz divdesmit astoņas dienas. Bija taču izslēgts, ka Tumsas cietoksnī atrastos kāds, kas viņam iedotu pretlīdzekli...

Laura sarāvās kā zibens ķerta.

Protams!

Bez šaubām! Viņa pati varēja tēvam iedot pretlīdzekli, vajadzēja tikai to atrast!

Meitenei noreiba galva, un viņa raudzījās, kur palicis furhurs. Vīrelis koši sarkanajā apmetnī ar kapuci jau bija ticis līdz krēslainās ejas galam un patlaban pagriezās gar mūra izliekumu, lai nokļūtu kāpņu telpā. Ja Laura sekotu pa pēdām, varbūt viņš aizvestu meiteni uz vietu, kur glabāja savas burvju dziras un maģiskos eliksīrus.

Viss izrādījās daudz vieglāk, nekā Laura bija iedomājusies. Nevienam neradās aizdomas, kad viņa furhuram sekoja pāri pils pagalmam un Tumsas cietokšņa iekštelpās. Turklāt visapkārt ču-mēja un mudžēja melnie bruņinieki, kalpi un paverdzinātie bērni. Kur tad vēl suņi, kaķi un preteklīgie indes ložņas! Taču šeit, tāpat kā cietumā, Lauru acīmredzot noturēja par vienu no verdzenēm; pat sargi viņai ļāva iet, neko neprasīdami.

Melnais burvis pat neatskatījās. Sarkanais apmetnis plīvoja vien, furhuram pa līkumainajiem gaiteņiem dodoties uz savām istabām. Tās atradās vienā no lielajiem torņiem. Tur augšup veda gandrīz bezgalīgas vītņu kāpnes, taču vecajam vīram, Laurai par izbrīnu, tās nesagādāja nekādas grūtības. Viņš kustējās rimti un vienmērīgi ātri, atstādams aiz sevis stāvu pēc stāva.

Visbeidzot viņš iegāja kādās durvīs pie kāpnēm. Tās nebija aizbultētas.

Laura paslēpās aiz pīlāra, kamēr furhurs iegāja kambarī. Viņš laikam ļoti steidzās, jo atstāja durvis vaļā un pats sāka rosīties pie liela skapja, kas stāvēja pie pretējās sienas. Tajā bija sarindoti dučiem visdažādāko trauku — tīģeļi, pudelītes, kausi, bļodiņas, katli un stikla kolbas. Furhurs izvilka zem apmetņa paslēpto pudelīti un pievienoja tur esošajām.

Cerams, ka arī pretlīdzeklis ir paslēpts tai pašā skapī, Laurai iešāvās prātā. Viņu pārņēma līksms satraukums, un sirds neviļus sāka sisties straujāk.

Burvis steigšus atstāja savas istabas, aizvēra durvis un devās prom. Iegrimis domās, viņš pagāja garām pīlāram, aiz kura bija paslēpusies Laura. Meitene neiedrošinājās ir paelpot — bet arī šoreiz furhurs viņu neievēroja. Mazliet vēlāk viņa soļi atskanēja zemāk kāpņu telpā.

Laura pameta skatienu gaitenī: neviena nebija! Viņa žigli steidzās uz kambari. Nospiežot rokturi, neatskanēja ne mazākais troksnītis. Durvis bez skaņas atvērās. Laura iegāja iekšā — un pa šauru lodziņu pie naksnīgajām debesīm ieraudzīja neparastu zvaigznāju.

Kā burvju varas pievilkta, viņa piegāja tuvāk un, muti atvērusi, lūkojās gaiši mirdzošajā zvaigžņu kopā. Septiņas zvaigznes, no kurām viena spīdēja spožāk nekā citas, veidoja to pašu noslēpumaino zīmi, kas bija starojusi pretim no slepenā klostera arhīva velvju griestiem. Tas pats zvaigznājs, kas greznoja arīdzan vecā folianta vāku, bet ko nevarēja novērot uz Zemes.

Dīvaini gan, Laura nodomāja. Tad jau uz klostera velvju griestiem ir attēlotas Avanterras debesis.

Kādēļ gan?

Dziļās domās iegrimusi, viņa lēnām pagriezās — un pārbijās līdz nāvei: viņas priekšā stāvēja divi melnie bruņinieki, kas nelietīgi smīnēja pretim.

— Cerams, ka piedosi par traucējumu, — ņirdzīgi iesāka bruņinieks, uz kura zoda rēgojās āžbārdiņa, — bet mēs tevi gaidījām gana ilgi!

Gaidījām?

Kā tad tā? Kā viņi varēja zināt, ka Laura dosies uz furhura kambari?

— Veicīgi, taisies! — bārdainis asā balsī pārtrauca Lauras prātojumus. Smīns viņa sejā bija izzudis, tā vietā bija parādījusies nopietnība. — Borborons un Sirīna nevar vien nociesties, līdz tevi ieraudzīs!

Pretoties nebija jēgas. Viņa nespētu noturēties pret diviem stipriniekiem. Pat īpašās spējas neko nedotu. Tālab Laura nespi-rinādamās ļāva Melnā hercoga rokaspuišiem sevi aizvest. Viņa neizjuta ne mazākās bailes, bruņoto vīru pavadībā iedama pa pils gaiteņiem. Gluži pretēji: meiteni bija pārņēmis atvieglojums, un viņai nācās sevi piespiest, lai neatplauktu smaidā. Tumsas spēku vadonis un drausmā veidolu mainītāja viņai ne nieka nespēs nodarīt. Galu galā paies tikai daži mirkļi, līdz Lūkass viņu pamodinās — un tai pašā mirklī Lauras sapņu tēls tumsas aizstāvju acu priekšā izkūpēs gaisā, un viņa neskarta atgriezīsies uz Zemes. Borboronam un Sirīnai acis noteikti būs uz kātiņiem, Laura nodomāja, un savaldījās nepasmīnējusi.