laura un Septiņu mēnešu zīmogs

Rāvenšteinas pilī Lauras istabā bija iestājies snaudulīgs klusums. Uz Kajas naktsskapīša tikšķēja modinātājs, kura rādītāji nenovēršami tuvojās septiņiem. Klusi savā nodabā dūca dators, un no skaļrunīšiem atskanēja arvien tā pati monotonā skaņu secība. Monitorā kustējās ekrāna saudzētājs — pa zaļganām jūras dzelmēm, spraukdamies cauri jūraszāļu džungļiem, peldēja kuprvaļi, laiski izlaizdami burbuļus.

Ārā, parkā, klusināti skanēja rāvenšteiniešu balsis — viens otrs, neraugoties uz tumsas nolaišanos, vēl joprojām dzīvojās pa skeitborda laukumu. Tomēr Kaja un Lūkass viņus nedzirdēja. Rudmate izstiepusies gulēja savā gultā, klusītēm krākdama, un zēns bezspēkā bija saļimis uz grozāmā krēsla pie Lauras rakstāmgalda. Miegā viņš bija atbalstījies pret košo galda virsmu. Galva balstījās uz sakrustotajām rokām tieši blakus tukšajai kolas pudelei.

Pulksteņa rādītāji jau bija pārsoļojuši pāri pilnas stundas atzīmei, kad laukā atskanēja skaļš, žvadzošs troksnis. Taču Kaja un Lūkass nepacēla ne ausu. Tāpat viņi nemanīja arī to, kā Laura, kas vēl joprojām bija iegrimusi transā, gultā sarāvās un viņas sejā iezagās baiļpilna izteiksme.

Toties Kēvins bija pazudis.

23. nodaļa BRIESMĪGS PIEDĀVĀJUMS

Tumsas cietokšņa troņa zāle bija milzīga. Akmens kamīnā liesmas plaiksnījās tik mežonīgi, ka Laurai neviļus ienāca prātā elles ugunis. Šķilām sabrūkot, atskanēja šņākoņa un blīkšķi, nevaldāmi izsprāga dzirksteles, un uz akmens grīdas kamīna priekšā nolija kvēlojošu kripatiņu lietus. Taču nevienu tas, liekas, netraucēja. Ne Melno hercogu, kurš sēdēja tronī, ne veidolu mainītāju, kas stāvēja viņam blakus, un abus sargus pie durvīm jau nepavisam ne. Tikai viens no melnajiem suņiem, kas gulēja netālu no uguns, iekaucās, kad viņam trāpīja viena no sprēgātām.

Abi rokaspuiši pieveda Lauru pie varenā krēsla, kas atradās telpas viņā galā. Tronis gandrīz pilnībā bija izgatavots no melna koka. Laura sev vaicāja, vai tik tas nav melnkoks, tomēr nebija pārliecināta, vai uz Avanterras ir tāda pati veģetācija kā uz Zemes. Varbūt šai mītu valstībā aug pavisam citādi koki un augi nekā viņas dzimtenē. Iespaidīgā krēsla sēdeklis un mugurdaļa bija apvilkti ar brūnu garspalvainu kažokādu, un uz atzveltnes tieši virs Melnā hercoga galvas bija piestiprināts bālgans dzīvnieka galvaskauss. Laurai tas atgādināja zirga galvu, kaut arī tam bija izliekti auna ragi un drīzāk plēsoņam piederīgi zobi. Roku balsti bija darināti no smilškrāsas materiāla. Pirmajā brīdī Laura jau nobijās, vai tie nav cilvēku kauli, varbūt stilba kauli. Tad viņa atvieglota konstatēja, ka tas tomēr bija ziloņkauls.

Borborons laiski sēdēja tronī. Pavēlnieciski pamādams, viņš lika aiziet melnajiem bruņiniekiem un ar caururbjošu skatienu nopētīja meiteni. — Vai tu visā nopietnībā ticēji, ka varēsi mūs pārtrumpot un mēs tevi neatklāsim? — viņš tai uzsauca.

Kaut arī Laura šo aizsmakušo balsi nedzirdēja pirmoreiz, viņai radās sajūta, it kā muguru durstītu vesels leģions ledainu adatiņu. Bet varbūt šo saltumu radīja Sirīnas urbīgās, aukstās čūskas acis? Burves sejā nebija manāmas nekādas izjūtas. Tikai tad, kad iekvēlojās piekariņš, kas ķēdītē bija uzkārts viņai kaklā, Sirīnas lūpas savilkās ironiskā smīnā.

— Tu laikam gan nebiji domājusi, ka tevi nodos Laika rats? — viņa izsmējīgi sacīja. — Tas ir krietni noilgojies pēc tevis, savas likumīgās saimnieces. Tā taču esi tu, Laura, vai ne? Vai arī man labāk tevi dēvēt par Laurencu?

Tātad Sirīna precīzi atcerējās viņu tikšanos Nežēlīgā bruņinieka pilī, kaut gan pēc cilvēku laika rēķiniem tā gulēja jau simtiem gadu ilgā pagātnē.

— Ja man no galvas nebūtu nokritusi cepure, neviens nebūtu ievērojis, ka esmu meitene, — Laura iecirtīgi atteica. — Pat jūs ar savām “burvju spējām” ne.

— Domā, ko runā, muļķa skuķi! — Sirīna, dusmās saviebusi seju, šņāca kā pūķis. — Tu ļoti labi zini, ka mana māksla uz Cilvēkzvaigznes nedarbojas, kā nākas, un pilnībā izpaužas tikai Avanterrā! Vienīgi tāpēc tev toreiz izdevās izsprukt sveikā, citādi tev mana atriebība nebūtu gājusi secen. Un tam smieklīgajam muzikantam arī ne. — Viņa pienāca Laurai pavisam tuvu klāt, mezdama ironiskus skatienus. — Bet es jau toreiz zināju, ka mēs tiksimies vēlreiz — un Gaišredzīgais kristāls man parādīja katru tavu so... — Sirīna apklusa, ieraudzījusi Melnā hercoga saniknoto sejas izteiksmi.

Gaišredzīgais kristāls?

Ak tu debess, kas gan bija šis Gaišredzīgais kristāls?

Noteikti kāds maģisks priekšmets, Laura nodomāja. Tas vismaz izskaidrotu, kāpēc melnie bruņinieki mani noķēra furhura kambarī. Un kāpēc neviens nesekoja pa ceļam uz turieni... Tā taču nevarēja būt laimīga sakritība!

Veidolu mainītāja iešņācās vēlreiz, gluži kā nolasījusi Lauras domas. Amulets, kas karājās viņai kaklā, vēl joprojām kvēloja.

Meitene bezbailīgi atbildēja dzēlīgajam reptiļa acu skatienam.

— Es atgūšu Laika ratu, — Laura stingrā balsī sacīja. — Un arī savu tēvu. Es viņu atbrīvošu, varat būt droši!