laura un Septiņu mēnešu zīmogs

— Padomā taču! Tu aizceļoji vairāk nekā astoņsimt gadu atpakaļ. Un es nesaprotu, kāpēc tev jālauza galva par lietām, kas jau sen ir pagātne.

Laura domīgi raudzījās uz priekšu. Ausīs skanēja zvirbuļu čivināšana — tie līdzās basketbola laukumam kāvās par barību, un cauri februāra atkušņa gaisam no tālienes izlauzās vārnu ķērkšana.

— Pavisam vienkārši, Lūkas, — Laura beidzot noteica. —Jo man ir aizdomas, ka šī Sirīna nav no mūsu pasaules!

Lūkass apstulbumā izlaida bumbiņu no rokām. — Nav no mūsu pasaules? Bet no kur...?

— Man liekas — viņa ir no Avanterras, — Laura viņu pārtrauca. — “Manā valstībā,” viņa sacīja Reimāram, “pārakmeņojumu lieto, kad vien ir izdevība.” Man izklausījās, ka viņa nedomā citu apvidu vai valsti, bet patiešām kādu nepazīstamu pasauli.

— Izklausās diezgan nepārliecinoši, ja gribi zināt manas domas.

— Var jau būt. Bet tas vēl nav viss. Visi viņas gājieni un izturēšanās izskatījās tik... tik necilvēcīgi! Viņa bija vienīgā, kas vispār nebaidījās no Nežēlīgā bruņinieka, un, kad es gribēju nolasīt viņas domas... — Laura aprāvās. Atminoties vien, viņa noskurinājās un jutās tā, it kā aiz apkakles būtu aizmesta sauja ledus gabaliņu.

Lūkass lika bumbiņai mieru un pienāca tuvāk māsai. — Saki vien, — viņš skubināja. — Uz priekšu!

— Sirīna atstāja tik saltu un bezjūtīgu iespaidu, kādu man vēl nav gadījies piedzīvot. Varbūt tu par mani smiesies, bet es kādu brīdi biju cieši pārliecināta, ka šai sievietei nav sirds — vismaz ne cilvēka sirds!

Lūkass samulsis klusēja. Bet tad viņa pierē atkal iezagās ne-ticīguma rieva. — Nu labi, Laura. Pieņemsim, ka viņa patiešām ir no Avanterras: kāpēc tev par to jāraizējas? Viņai pa šo laiku jau sen vajag būt mirušai, vai ne?

Laura bažīgi pašūpoja galvu. — Pirmkārt, par to es neesmu pārliecināta...

— Un otrkārt?

— Pat ja Sirīnas nudien vairs nav starp dzīvajiem, es netieku vaļā no domas, ka varbūt tētim ir uzlikts tas briesmīgais pārakmeņojums!

— Tētim? — Lūkass gandrīz bez skaņas izdvesa un tvēra pēc gaisa kā zivs sauszemē. — Bet... bet...

Pagāja labs laiciņš, līdz viņš atkal saņēmās. Zēns kā vairīdamies izstiepa rokas. — Labi, labi, — viņš sacīja. — Tavi argumenti ir visnotaļ pārliecinoši, Laura. Bet nāksies vien tev piekrist, ka runa ir tikai par pieņēmumu, vai ne?

— Jā gan, — Laura nopietni atteica. — Tā ir tikai tāda sajūta — un tomēr esmu akmenscieti pārliecināta, ka man ir taisnība. Sauc to vienkārši... par intuīcijas spēku! Kaut arī tik racionālam cilvēkam kā tev tas noteikti izklausās pēc muļķībām.

Pat izjāde ar Viesuli Laurai šoreiz neļāva atbrīvoties no mokošajiem prātojumiem. Gluži pretēji: ērzeļa pakavu dipoņa nepārtraukti izsita ritmu vārdam, kas trakos aulekšos arvien dziļāk iespiedās meitenes smadzenēs: pārakmeņojumspārakmeņojums-pārakmeņojums — Laura nespēja domāt ne par ko citu, tāpēc viņa beidza izjādi un atgriezās stallī.

Viņa ieveda sirmi atpakaļ steliņģī un piebāza redeles pilnas ar sienu. — Man ļoti žēl, vecīt! — viņa nočukstēja. — Šodien nebija īstais noskaņojums. Bet mēs šo kļūdu labosim, cik drīz vien iespējams, to es tev apsolu!

Viesulis aizsmacis nosprauslojās, it kā būtu sapratis saimnieci. Viņa atvadoties maigi noglāstīja mīkstās nāsis un paplikšķināja pa slaido kaklu.

Kad Laura devās uz staļļa durvīm, viņa piepeši izdzirda pazīstamu balsi.

— Šodien gan tev nebija pārāk ilga izjāde.

— Sveiks, Alarik, — Laura atbildēja, pagriezās un iepriecināta paskatījās zēnā, kas bija atbalstījies pret tukša steliņģa atvērtajām durtiņām.

Viņam uz rokas sēdēja Bučmūlis, kas meta uz Lauru ziņkārus skatienus un tad, pēkšņi sasvūpojies gaisā, uzlaidās meitenei uz pleca. Zvēriņš noturēja līdzsvaru, plivinādams sikspārņa spāmeļus, pētīja Lauru acīm, spīdīgām kā pogas, un izgrūda sirdi plosošus spiedzienus.

Lauras sejā parādījās pārsteigums. — Kas tad nu, Bučmūlīt? Kas lēcies?

Par atbildi atkal atskanēja tikai smeldzīgi spiedzieni.

— Viņš droši vien saodis tev kabatā ābolu, — Alariks paskaidroja.

— Ābolu? — Meitene uzmeta pārsteigtu skatienu gaišmatainajam zēnam. — Kā tu zini?

Bet tad Laura jau pati atskārta, cik muļķīgs bija šis jautājums. Visi Avanterras iemītnieki bija turpat vai gaišreģi. Un Alariks laikam gan tik labi pazina savu svūpiju, ka gandrīz ikreiz spēja izskaidrot dzīvnieciņa izturēšanos. Viņa iebāza roku jakas kabatā, izvilka ābolu, ko bija paņēmusi ceļamaizei, un pastiepa to satraukti šņākuļojošajam pūkainajam zvēriņam. — Re, kur ir, rīma! Tu jau mierā neliksies!

Bučmūlis satvēra sārtvaidzi augli ar nagainajām priekšķepi-ņām un, skaļi šmakstinādams, sāka to tiesāt nost, kamēr Laura apmierināta viņu vēroja.

Alariks turpretim kritiski nopētīja meiteni. — Kas tev šodien noticis? Tu izskaties tā, it kā tevi mocītu raizes.

Laura pārsteigta pacēla galvu. Vai rūpes jau bija rakstītas viņai sejā? Vai arī Alariks savu īpašo spēju dēļ varēja labi iejusties viņas ādā?