laura un Septiņu mēnešu zīmogs

Meitene atradās tuvu izmisumam. Septiņās dienās, ko viņa jau bija pavadījusi Tumsas cietoksnī, nebija uzietas ne mazākās Alarika pēdas. Turklāt Alienora bija izmeklējusies it visur un izvandījusi katru milzīgā cietokšņa stūrīti. Tas, ka Sirīna viņu bija izvēlējusies par savu personisko verdzeni, izrādījās nenovērtējama priekšrocība. Viņai ļāva visur iet un labprāt sniedza paskaidrojumus; turklāt ne tikai kalpi un kalpones, bet arī sargi izturējās laipni un šad tad pat deva iespēju ieskatīties citādi aizliegtās vietās, ja vien viņa spēja atrast pārliecinošu pamatojumu. Pat negantie trioktīdi, kam bija uzticēts dienests cietumā, neliedza viņai apmeklēt pazemi. Acīmredzot visi baidījās no neaprēķināmās burves dusmām. Tādēļ viņi izturējās ārkārtīgi laipni pret tās verdzeni, lai nedotu meitenei iemeslu pažēloties kundzei.

Alarika cietoksnī nebija, par to Alienora nu bija pārliecināta. Lai cik iepriecinoši liktos tas, ka brālis tomēr neatradās Borborona varā, tikpat biedējoša bija doma, ka viņš varbūt bija nokļuvis uz Cilvēkzvaigznes. Kaut arī Paravains to enerģiski apstrīdētu, citas iespējas nebija. Kur gan citur Alariks varētu būt? Vai viņam vispār bija kādas izredzes dzīvam atgriezties no ceļojuma uz māsas planētu? Meitene nemitīgi lauzīja galvu, tomēr neatrada nevienu atbildi, kas viņu apmierinātu.

Alienoru pārņēma paralizējošs izmisums, atskāršot, ka viņa k'luži bezjēdzīgi ir nodevusi sevi Melnā hercoga rokās. Vergu guļamzālē riņķoja stāsti par neveiksmīgiem bēgšanas mēģinājumiem.

Briesmu stāsti, kas vēstīja, kā bēgļus līdz nāvei pērusi Borborona melnā gvarde vai tie norīdīti ar suņiem. Vergu uzraugi ik vakaru izveda savus pretīgos sprāgoņas caur nelaimīgo rindām, lai tie apostītu bērnus un pēc iespējas ātrāk tiktu uz pēdām, ja nu kādam negaidīti izdotos izbēgt no cietokšņa mūriem.

Kā lai aizmūk no šiem ķērājiem? Vai viņai jelkad izdosies atgriezties pie Eliziona un Morvenas? Alienoras sirds kļuva jo dienas, jo smagāka, kaut arī viņa lūkoja saglabāt paļāvību un neiekrist rezignācijā. Meitenei vajadzēja cerēt, ka gaismas karotāji viņu atbrīvos. Taču uz to nevarēja cerēt, kamēr Apskaidrības kauss atradās uz Cilvēkzvaigznes.

Alienora bija tikusi līdz savas kundzes istabām. Viņa nule grasījās pieklauvēt, kad ievēroja, ka durvīs ir sprauga. Kambarī bija dzirdamas balsis.

Izklausījās, ka Sirīna un Borborons par kaut ko izskaidrojas.

Meitene pienāca tuvāk, lai paausītos.

— Piedodiet, Borboron, taču jūs runājat mīklās. — Sirīna šķita satraukta. — Nesen vēl jūs izvairījāties atbildēt uz manu jautājumu, kā mums var palīdzēt Septiņu mēnešu zīmogs. Un nu jūs apgalvojat, ka esat pagarinājis mūsu gūsteknim pārakmeņojumu vienīgi tādēļ, lai zīmoga spēks kausa nesēju iedzītu mūsu rokās?

— Tieši tā, Sirīna!

— Bet tas taču ir neprāts! Mums nekas nav bīstamāks par Septiņu mēnešu zīmogu — un nu tas pēkšņi pārvērtīsies par mūsu spēku? Kā gan tas ir iespējams?

— Neesi tāda muļķe, — Melnais hercogs atteica. — Viss taču ir tik vienkārši. Kausa nesēju un viņas tēvu vieno spēcīga saikne. Viņus saista ne tikvien asinis un jūtas, bet arī kopīgais mērķis...

— To es zinu...

— ... un meitene sajutīs, ka viņas tēvs cieš. Kaut arī Laura nezina, ka viņam uzlikts pārakmeņojums, sirds viņai izpaudīs, ka tēvs cieš briesmīgas mokas. Šī doma viņai neliks mieru un urdīs, līdz viņai atliks tikai viena iespēja — par visu pārliecināties pašai.

— Jūs domājat...?

— Pilnīgi pareizi! Un, ja viņa tiešām atceļos uz mūsu pasauli, tad Septiņu mēnešu zīmogs gādās, lai viņa klausītu mūsu vēlmēm. Viņai nav izvēles!

— Bet kā...?

— Tāpat kā daudzām citām lietām, arī Septiņu mēnešu zīmogam piemītošais spēks ir pretrunīgs. Ja to izmanto gaismas labā, tad mums draud briesmas. Ja turpretī virsroku gūst tumšā puse, tas iznīcina, dara aklu un nāk mums talkā. Tāpēc tas mums noderēs, cīnoties par Apskaidrības kausu.

Alienora vairs neticēja savām ausīm. Tas, ko nupat bija pastāstījis Melnais hercogs, nevarēja būt patiesība! Morvena viņai bija mācījusi, ka Septiņu mēnešu zīmogs ir stiprākā vara zem saules un tādēļ tumsas spēki no tā bīstoties kā no uguns. Kā tad zīmogs varēja palīdzēt viņu ienaidniekiem?

Tas taču nebija iespējams!

Meitene neziņā raudzījās grīdā. Viņa pat neievēroja, ka durvis plaši atveras. Tikai Borboronam uzrunājot meiteni, viņa sarāvās.

— Ko tu te dari? — Melnais hercogs strupi noprasīja, un viņa drūmie vaibsti nesolīja neko labu.

Laura jautājoši pavērās brālī, kurš ar Borisa Bekera Vimbl-donas turnīra bumbiņu tēmēja basketbola grozā. — Vai esi kādreiz dzirdējis par tādu lietu kā pārakmeņojums, Lūkas?

Zēns pārsteigts ļāva noskrandušajai bumbiņai nokrist uz korta betona grīdas. — Par pārakmeņojumu? Kas tas tāds? Fosilijas?

— Spīdzināšanas veids, kad upurim atņem visas kustību spējas. Tā melnā burve Sirīna, ko es satiku ceļojumā sapnī, stāstīja par to Nežēlīgajam bruņiniekam. Un man tas joprojām iesēdies galvā...

— Varu iedomāties. Bet no otras puses...

Laura nepacietīgi paskatījās brālī. — Kas — no otras puses? — viņa atkārtoja.