Lampas bērni 3 grāmata Kobru karalis no Katmandu

Nu tad klausieties. Pirms divpadsmit gadiem es biju jauns ārsts Londonā ar plaukstošu praksi Hārlīstrītā. Līdztekus tradicionālajai medicīnai es piedāvāju dažā­das papildu un alternatīvas dziedniecības metodes. Pie­mēram, homeopātiju, dārgakmeņu elektroniku, magnē­tiskā lauka un virpuļa terapiju. Es biju ļoti veiksmīgs un pelnīju daudz naudas. Viena no šīm alternatīvajām metodēm bija piesaistījusi premjerministra sievas uz­manību. Šī kundze kļuva par manu pacienti, un es par viņas uzticības personu.

Kādā aprīļa rītā viņa man piezvanīja, panikas pār­ņemta, un lūdza steidzami ierasties Dauningstrītā 10 un izārstēt viņas vīru. Kad ieraudzīju premjerminis­tru, viņš izturējās ārkārtīgi dīvaini un runāja jaunas meitenes balsī. Viņa ārsti stingri turējās pie viedokļa, ka premjerministrs cieš no nervu sabrukuma, jo pārāk cītīgi nodarbojies ar savu pārvēlēšanas kampaņu. Viņi uzstāja, ka premjeru vajag vest uz vietējo trako namu, lai varētu panākt atveseļošanos. Taču, izmeklējis viņu, es nonācu pie secinājuma, ka nabaga cilvēks ir apsēsts. Turklāt viņu apsēdis nevis kāds dēmons vai ļaunais gars, bet džins. Jauns, nerātns džins, varbūt tāds kā jūs. Viņš paraustīja plecus. Līdz šai dienai man nav ne jausmas, kas viņa bija. Vienīgi zinu, ka viņa bija amerikāniete, aptuveni divpadsmit vai trīspadsmit ga­dus veca. Uzdrošinos piebilst, ka jūsu tēvocis Nimrods, iespējams, bija vērīgāks, jo tieši viņu es paaicināju pa­līgā. Mēs ar Nimrodu nekad nebijām tikušies. Bet viņš reiz bija mana tēva, faķīra Murugana draugs.

Guru stāstā bija kas tāds, kas Dibakam šķita savādi valdzinošs. Pat neatvairāms. Daudz vairāk nekā Džo­nam.

-   Vai viņš ir tas cilvēks gleznā? Džons jautāja. Tas, kurš sēž uz kārts ar mugurā sadurtajiem nažiem?

-   Jā. Indiešiem tā ir stipras ticības zīme un pierāda, ka joga spēj pārvarēt ķermeni.

-Jūs ar to gribat teikt, ka viņš tos nažus sadūra pats? Džons pajautāja. Guru pamāja ar galvu. Un es biju iedomājies, ka to izdarīja viņa draugi un ģimene.

Guru tikko jaušami pasmaidīja un ignorēja Džona apvainojumu.

-    Lai kā arī būtu, Nimrods apstiprināja manu dia­gnozi un piekrita veikt džina izdzīšanu. Godīgi sakot, man bija šaubas, ka jūsu tēvocis var ko līdzēt. Bet viņš tiešām spēja. Nimrods bija meistarīgs, visvarens un iedvesa bijību. Ņemiet vērā, ka tolaik man nebija īsta priekšstata par džinu spēku. Es zināju vienīgi to, ko man bija stāstījis tēvs. Nekad nebiju redzējis neko tādu, ko bija redzējis mans tēvs faķīrs. Kaut ko tik tiešām izcilu un neiedomājamu. No tukša gaisa Nimrods uz­būra matēriju. Gulta pacēlās vairākas pēdas no grīdas. Premjerministra galva pagriezās par trīssimt sešdesmit grādiem. Un beidzot džins no premjerministra tika iz­dzīts. Kopš tā laika jūsu tēvocis un visa džinu dzimta man iedveš bezgalīgu bijību.

-   Ā, Džons novilka. Tas ir jauki.

-    Turi muti, Džon, Dibaks nomurmināja. Viņš no­rija emociju kamolu, kas bija sakrājies viņam kaklā, un mēģināja apvaldīt asaras.

-    Pēc tam es izlasīju visas bēdīgi slavenā angļu maga Vergilija Makrībija par džiniem sarakstītās grāmatas.

Vispirms aiz intereses. Bet tad ar nolūku noskaidrot, vai varētu gūt kādu labumu no tā, kas tagad atradās manā īpašumā. Redziet, pirms Nimroda ierašanās Dauningstrītā, es biju veicis premjerministra izmeklēšanu un ievilcis šļircē viņa asiņu paraugu. Kad eksorcisms bija galā un džins no premjerministra ķermeņa izdzīts, mani sāka interesēt, cik daudz premjerministra asiņu paraugā palika no jaunā džina, kas viņu bija apsēdis. Asins grupa bija tā pati, kas man, tāpēc iedomājos izpē­tīt, kādas būtu sekas, ja es ievadītu savā ķermenī asiņu paraugu, ko paņēmu, kad premjerministru bija apsēdis džins. Guru paraustīja plecus. Tā es arī izdarīju. Un vai varat iedomāties, kas notika? Gluži nekas. Vismaz man tā likās.

Dažas dienas vēlāk man nācās atgriezties Indijā, lai apciemotu māti, kas bija saslimusi. Pēc nedēļas viņa nomira, un man bija jāpalīdz sarūpēt malku viņas bēru sārtam, kas šai pasaules daļā ir stingra paraža. Vācot malku, man vairākas reizes iekoda kobra. Liela kobra. Mēs bijām ļoti tālu no tuvākās slimnīcas, un neviens nedomāja, ka es dzīvošu. Tomēr dīvaini bija tas, ka, par spīti kodumam, es nejutu gluži nekādas sliktas sekas. Vairāki cilvēki no ciemata bija klāt, kad kobra mani sakoda, un, redzot, ka kodums mani neietekmē, viņi no manis sāka baidīties. Iztaujājot vienu no ciema vecā­kajiem, kāpēc tas tā varētu būt, viņš pateica, ka ļaudis baidoties, vai es neesot džins, jo, kā jūs zināt, džini ir imūni pret visiem čūsku kodumiem. Vismaz man tas nebija noslēpums.