Lampas bērni 3 grāmata Kobru karalis no Katmandu

P.B.Kers

Lampas bērni 3 grāmata Kobru karalis no Katmandu

.

,,,

PROLOGS STĀSTS PAR TO, KAS NOTIKA TIKAI DAŽAS NEDĒĻAS PĒC TAM, KAD ŅUJORKĀ PIEDZIMA DVĪŅI DŽONS UN FILIPA GONTI

Sagadījās tā, ka šausmu darbi, kā tas nereti mēdz no­tikt, sākās pašā nakts melnumā, kad vairākums cilvēku gulēja. Nams, kur šis briesmīgais notikums atgadījās, bija valdības ēka Londonā. Šķietami lielā neoklasicisma stila ķieģeļu mājā Vaitholā ar vecāko un slavenāko ad­resi pasaulē. Ārpusē pie slavenajām melnajām parādes durvīm stāvēja policists, un ielas otrā pusē visā tās ga­rumā stiepās citas valdības ēkas līdz pat Vestminsterai un Parlamentam ar duļķaino Temzas upi aiz tā.

Kādā aukstā aprīļa rītā pagājušā gadsimta pēdējos gados labu laiku pēc pusnakts Dauningstrītā 10 viss bija mierīgi. Vienpadsmit gadus veca meitene atradās viena savā istabā, bet nebija aizmigusi; viņa gulēja zem vatētās segas un ar lukturīti lasīja grāmatu. Viņas tēvs, Lielbritānijas un Ziemeļīrijas premjerministrs, un māte gulēja ciešā miegā savā istabā tālāk pa gaiteni. Apakšstāva birojā aiz Kabineta istabas modri dežurēja premjerministra detektīvs un viņa preses sekretārs.

Aptuveni pulksten 12.40 naktī meitene, apmulsumā saraukusi pieri, pacēla acis no romāna. Viņai šķita, ka dzird smieklus. Savādus sievietes smieklus. Kādas ne­rātnas pusaugu būtnes ķiķināšanu.

Dīvaini.

Viņa pabāza galvu no vatētās segas apakšas un kādu brīdi uzmanīgi ieklausījās, bet tad meta mieru.

Man tikai skan ausīs.

Taču, kad meitenīgie smiekli ieskanējās atkal, viņa piecēlās sēdus un, vairs nevarēdama koncentrēties, no­svieda savu grāmatu uz grīdas.

Šī ķiķināšana. Tā man uzdzen šermuļus.

Viņa piecēlās no gultas, lai tiktu skaidrībā. Vilkdama mugurā rītasvārkus, viņa atvēra durvis un pavērās gai­tenī. Šķita, ka ķiķināšana skan no viņas vecāku guļam­istabas.

Kas notiek ? Tā nav mana māte, kas smejas. Viņa tā nesmejas. Kopš ievākšanās Dauningstrītā viņa vispār vairs nesmejas.

Meitene gāja tālāk pa gaiteni, un ķiķināšana pēkšņi kļuva skaļāka, ļaunāka, pat mazliet derdzīga, bet, kad viņa atgrūda vaļā premjerministra guļamistabas durvis un iegāja iekšā, dīvainie smiekli pēkšņi aprāvās vis­maz uz brīdi.

Kas šeit galu galā notiek ?

Viņas māte ieplestām acīm bija ierāvusies istabas kaktā un izskatījās gauži nobijusies. Tēvs izslējies sē­dēja gultā, bet abas acis bija aizvērtas. Viņš smagi elpoja caur ieplestām nāsīm, it kā būtu skrējis, un izskatījās svešāds. Seja viņam bija bāla, pidžama izmirkuši svied­ros, un savēlušies mati klāja galvu kā mitri salmi. Tad viņš strauji atpleta acis, kā marmora bumbiņas nozibsnīja acu baltumi, un plaksti atkal aizkrita ciet.

Piepeši meitene istabā sajuta karstumu kā krāsnī. Viņa piegāja pie loga, atvēra to un aptaustīja radiatoru. Auksts.

Tas ir loti savādi.

-    Kas tev kaiš, māt, viņa klusi jautāja.

-    Man nekas nekaiš, māte nočukstēja. Tavam tēvam gan.

Meitene piegāja pie tēva gultas, pieliecās tuvāk un ar plaukstas virspusi pabīdīja sāņus viņa lācīti Ārčibaldu.

-    Tēt? Vai ar tevi viss kārtībā?

Smagā elpa nerimās. Tad tēva zaļās acis atvērās un uzlūkoja meitu tā, ka viņai aukstas tirpas pārskrēja pār muguru.

-    Izbeidz, tēt. Tas nav smieklīgi. Tu biedē mammu. Pēkšņi viņš sāka smieties. Tikai tas nemaz nebija

viņš. No viņa mutes skanēja jaunas meitenes smiekli, it kā viņā būtu iemitinājies kāds cits, svešs un nelūgts, un, iespējams, arī draudīgs. Kāds vai kaut kas.

Aukstās, neizteiksmīgās acis, kas galīgi nesaderēja ar ķiķināšanu, vēl dažus mirkļus noturēja viņas ziņ­kārīgo skatienu, iekams meitenes balss kas neiz­klausījās daudz vecāka par viņas pašas balsi beidzot ierunājās.

-    Atsauciet šurp iekšlietu ministru, balss teica.

-    Un galvaspilsētas policijas priekšnieku. Un galveno prokuroru. Un tieslietu ministru. Es gribu, lai kāds tiktu arestēts un iemests Tauerā. Nekavējoties. Šonakt. Nedrīkst zaudēt laiku.

-     Tu nevari nevienu iemest Tauerā, meitene iebilda. Nu vairs ne. Tas nav tik vienkārši. Ir jāievēro noteikta procedūra un likumi.

-   Tad savienojiet mani telefoniski ar karalieni, balss pieprasīja. Es gribu izsludināt jaunu likumu. Tūlīt pat. Likumu, kas ļaus man kādu arestēt un sodīt ar nāvi. Šonakt.

Meitene juta, ka žoklis viņai atkaras, atduroties pret krūtīm.

-   Ko tu gaidi, mazā muļķe? Sāc rīkoties. Vai tu nezini, kas es esmu? Es esmu premjerministrs. Un aizver muti. Tu izskaties pēc zelta zivtiņas. Turklāt ne visai gudras zelta zivtiņas. Es esmu redzējis sejas, kas izskatās gud­rākas par salūzušu pulksteņu ciparnīcām.

Stipri nobijusies, premjerministra meita atkāpās no viņa, mēģinādama saglaust matus, kas uz galvas bija saslējušies stāvus.

-   Un vēl, zivsģīmi. Dari zināmu visiem, ka es to do­māju nopietni. Citādi sagaidāma rupja spēka iejaukšanās. Saprati, zivsģīmi?

Premjerministrs meitenīgi ieķiķinājās, un tad viņa meita sāka kliegt.