Lampas bērni 3 grāmata Kobru karalis no Katmandu

-    Esmu dzirdējis, ka boa žņaudzējčūskai ir sāpīgā­kais kodums no visām čūskām. Bet, kaut arī ārkārtīgi bīstama, boa nav indīga čūska. Atšķirība slēpjas indē. īpaši tādām čūskām kā karaliskā kobra. Pilienu pa pilienam tās inde ir pat mazāk nāvējoša nekā paras­tai kobrai. Tomēr karaliskā kobra ar katru kodumu ievada septiņus mililitrus indes. Milzīgu apjomu. Ar to pietiek, lai nogalinātu ziloni. Vai četrdesmit divpa­dsmit gadus vecus puikas. Viņš viegli pasmaidīja un pakratīja galvu, it kā kaut ko apsvērdams. Es tikai mēģinu noteikt tavu vecumu, puika. Bet fakts ir tāds, ka visai tavai elpošanas sistēmai jau vajadzētu strauji sabrukt. Guru pienāca cieši klāt Džonam un, saņēmis viņa roku, pārbaudīja pulsu. Bet tā bija ziņkāre, nevis rūpes. Protams, klīnikā mums ir pretinde un māks­līgais elpinātājs. Tomēr jau tagad varu pateikt, ka tev neko nevajadzēs.

Viņš paskatījās augšup. Sadhaks, kurš bija ielīdis statujā, parādījās aiz muguras Filipai un Dibakam un piespieda viņus kāpt laukā. Citi guru sekotāji palīdzēja abiem tikt lejā.

-    Vai taviem mazajiem draugiem arī ir imunitāte? Un, ja tā, tad kāpēc?

-   Es neesmu imūns! Džons skaļi uzsauca guru sekotājiem. Sīs čūskas ir nekaitīgas. Un viņš ir krāpnieks. Vai dzirdat? Jūsu guru ir krāpnieks!

Guru iecietīgi pasmaidīja. Ja tas tā būtu, viņš teica, tad tu diez vai būtu steidzies lejā, lai glābtu savu tēvu, vai ne? Tas man liek izdarīt secinājumu, ka viņš ir ļoti atšķirīgs no jums. Bet varbūt jūs trīs esat ļoti atšķirīgi no visiem citiem? Vai tā ir? Viņš palaida vaļā Džona plaukstas locītavu, brīdi rūpīgi apskatīja kodumu viņa krūtīs, it kā lai pārbaudītu, vai Džons tiešām ir sakosts, un, redzēdams divas asiņojošas brūcītes, pamāja ar galvu. Izcili. Tiešām izcili. Tev jau vajadzēja būt beigtam, jaunais cilvēk.

Sadhaks, kurš bija piespiedis Filipu un Dibaku no­kāpt no statujas, pasniedza guru ādas maisiņu ar Kob­ru karali. Džons pameta acis uz Filipu, kura vainīgi pamāja.

Guru Masamdžasara turēja maisiņu tā, it kā neuz­drīkstētos iedomāties, kas tas varētu būt. Nē, viņš sacīja. Tas nevar būt. Tā būtu pārāk liela veiksme pat tādam laimes luteklim kā es. Un tomēr tas izskaidrotu visu.

Viņš atvēra ādas maisiņu, izņēma priekšmetu, no­plēsa ietinamo un tad ar godbijību aplūkoja bezgala vērtīgo talismanu, ko turēja rokā. No guru pavērtās mutes izlauzās skaļa nopūta. Pēc desmit gadu ilgas meklēšanas, viņš noelsās. Beidzot tas man ir. Un šai brīdī pār viņu nāca apskaidrība. Kāda atjauta. Tas te atradās visu laiku, vai ne? Desmit gadus es domāju, ka tas ir pazudis, bet visu šo laiku bija man pašā de­gungalā.

Trīs bērni neko neatbildēja, un guru, satvēris Džonu aiz auss, sāpīgi to sagrieza. Tas bija šeit, vai ne?

-   Au! Jā. Laidiet vaļā!

-   Kur tas bija? viņš jautāja, vēl vairāk pagriezdams Džona ausi.

-    Liec puiku mierā! Grounins uzkliedza. Vai arī es tev gāzīšu.

-    Akā. Mēs to atradām akā. Džons neredzēja lielu jēgu šo informāciju slēpt no guru. īpaši tāpēc, ka viņa ausi vēl aizvien kā knaiblēs turēja guru pirksti. Pulk­vedis Kilikrenkijs atstāja slepenu vēstījumu uz Ostin­dijas Kompānijas gleznas, viņš paskaidroja. Glezna atradās feldmaršala Hermaņa Gēringa īpašumā. Mēs atradām gleznu, atšifrējām vēstījumu un ieradāmies šeit to uzmeklēt.

-    Es zinu, ka mums vajadzēja to iznīcināt, Filipa teica.

-    Iznīcināt? Kāpēc, mana mīļā?

-    Tāpēc, ka jūs bijāt gatavs pat nogalināt, lai to iegūtu. Labāku iemeslu nevaru iedomāties.

-    Manuprāt, vari gan, guru Masamdžasara apgal­voja. Par ko tu mani uzskati, bērns? Par idiotu? Es gribēju Kobru karali, lai man būtu vara pār džinu. Pār ļoti vecu džinu, vārdā Rakšasass. Viņš greizi pasmai­dīja. Bet tagad, kad man esat jūs, viņš vairs nešķiet tik svarīgs.

-   Mums nav ne jausmas, par ko jūs runājat, Dibaks sacīja.

-    Ak nav? Guru pagrozīja pirkstu Dibakam pie se­jas, un džinu zēns nevarēja nepamanīt netīrumus zem viņa nagiem. Es varētu kaut tūlīt sarīkot jums kārtīgu zobu pārbaudi. Bet labāk būtu, ja jūs pateiktu paši. Viņš noliecās pār čūsku tvertni un, saņēmis kādu kobru, turēja to tuvu Grounina sejai. Čūska metās uzbrukumā, bet pēdējā brīdī guru parāva to atpakaļ, tā ka čūskas indes zobi tikai dažu collu attālumā neskāra angļu su­laiņa degunu.

Filipa iekliedzās.

-    Nākamreiz viņam varētu arī nepaveikties, guru Masamdžasara teica, neņemdams vērā kodumu savā rokā. Jūs esat džini, vai ne? viņš jautāja Džonam.

-   Tikai džins būtu varējis pārciest kodumus un izdzīvot, lai visu izstāstītu.

-    Labi, mēs esam džini, Dibaks apliecināja.

-    Visi trīs?

-   Jā, mēs visi trīs. Un tagad lieciet viņu mierā. Viņš ir cilvēks. Ja čūska iekodīs, viņš mirs.

Guru iesmējās un iesvieda čūsku atpakaļ tvertnē.

-   Ak džini, ko? Nu tad sāciet darboties! Pārvērtiet mani par žurku.

-    Kaut es to varētu, Dibaks sacīja. Un tad es jūs izbarotu kādai no šīm čūskām. Tikai tās, iespējams, nobeigtos, jo jūs esat tik netīrs.