Lampas bērni 3 grāmata Kobru karalis no Katmandu

Savā kamerā zem guru laboratorijām trīs džinu bērni drebēdami ēda pusdienas. Viņi bija bāli no aukstuma un asins zaudējuma. Džini ir veidoti no uguns, tāpēc nevar dzīvot aukstumā, jo viņiem nepieciešams karstums, lai pietiekami ātri spētu atjaunot asinis. īstenībā bērni lē­nām mira, taču nedz viņi, nedz guru Masamdžasara to vēl nespēja aptvert. Par spīti guru solījumiem, ka bērnus labi kops, viņš pārlieku steidzās, ātrāk gribēdams pats kļūt par džinu, tāpēc nepievērsa uzmanību savu vērtīgo gūstekņu veselībai.

-    Atkal bifsteks, Dibaks secināja, kāri locīdams ēdienu iekšā. Vismaz badu mēs necietīsim.

-    Jā, Džons piekrita. Tā nu tas ir.

-    Jūs, idioti! Filipa apsauca viņus, nepieskardamās savam ēdienam. Aptvērusi sevi ar rokām kā ar plecu lakatu, viņa papurināja galvu. Jums, diviem idiotiem, tas nemaz nepielec, vai ne? Viņi dod mums bifšteku ne jau tāpēc, ka viņiem patīkam, bet tālab, ka sarkanajā gaļā ir daudz dzelzs. Dzelzs ir nepieciešama, lai atjau­notu asinsķermenīšus.

-   Bet nav tikai bifsteks vien, Dibaks iebilda. Mums ir ķiploki, sīpoli, brokoļi, sparģeļi, avokado, kokosrieksti…

-    Kā tad. Tie ir ēdieni, kas bagāti ar sēru, Filipa paskaidroja. Džinu asinīm nepieciešams augsts sēra saturs. Labi ēdot, jūs tikai palīdzat guru sasniegt savu mērķi.

-    Ko? Vai tu gribi teikt, ka mums vajadzētu badoties? Dibaks jautāja. Paklau, viņš ņems mūsu asinis tik un tā, tad kāda tur starpība? Tā jau ir nepatīkami nemitīgi justies nosalušam arī bez izsalkuma. Turklāt nejūtos tik nosalis un noguris pēc tam, kad esmu paēdis.

-    Tu jūties noguris tāpēc, ka visu laiku zaudē asi­nis, Filipa teica. Katrs no mums triju dienu laikā ir atdevis vairāk nekā litru. Un nākamreiz viņam jau būs pietiekami daudz džinu asins, lai pilnīgi aizstātu savas asinis ar mūsējām. Un kas zina, kas notiks pēc tam?

Abi zēni brīdi klusēja. Kā tu domā, Fil? Džons iejautājās. Vai viņš tiešām var pārvērst sevi par džinu? Manuprāt, tur noteikti vajag ko vairāk.

-    Es nezinu, viņa atbildēja. Bet imunitāte pret kobras indi, kas guru izveidojusies pēc pirmās asins pārliešanas, liek domāt, ka viņam kaut kas ir aiz ādas.

-     Esmu pārsteigts, ka neviens laicīgais to nav iedo­mājies agrāk, Dibaks sacīja. Tas ir tik acīmredzami, ja par to sāk domāt.

-    Manuprāt, tev jāpatur prātā, ka asins pārliešana vismaz veiksmīga asins pārliešana tiek praktizēta tikai nepilnus simts gadus, Filipa atgādināja. Tā ir puse no normāla džina mūža.

-   Starp citu, Dibaks teica, interesanti, cik ilgi viņš domā mūs šeit turēt?

-    Mēs te nebūsim ilgi, Filipa apgalvoja.

-    Kā tu to zini?

-    Tā vienkāršā iemesla dēļ, ka divām Citurienēm, kuras eņģelis Afriels izveidoja, lai tās ieņemtu manu un Džona vietu, ir lemts pastāvēt vienu eonu.

-    Cik ilgi tas ir? Dibaks jautāja.

-    Viens miljons sekunžu, Džons atbildēja. Jeb 11,57407407407407407407407407407 dienas. Filai ir taisnība. Kad tās beigsies, mamma sapratīs, ka kaut kas nav kārtībā un nāks mūs meklēt.

-   Ceru, ka tā būs, Dibaks sacīja. Tiešām ceru. Bet mana māte jau zina, ka esmu pazudis. Un viņai līdz šim nav veicies ar meklēšanu. Viņš paraustīja plecus. Acīmredzot mēs šobrīd neesam viegli atrodami. It īpaši piecdesmit pēdu biezas klints iekšpusē.

-    Viņa vārdiem ir jēga, Džons atzina. Mammai nebūs viegli sadzīt mums pēdas. Ja vien kaut kā varētu viņai nodot vēsti. Viņš uz brīdi apklusa. Pagaidi! Protams, ir kāda iespēja. Džinu iekšējais pasts. Var­būt mēs varētu piedabūt Nimrodu, lai viņš norij mātei vēsti.

-    Jā, tā nudien ir laba doma, Filipa sacīja.

-    Esmu dzirdējis, ka vēsti ieliek pudelē, Dibaks iebilda, bet tas taču ir smieklīgi. Vai esat aizmirsuši, ka Nimrods ir sasaldēts?

-     Viņš, iespējams, ir sasaldēts, Džons teica. Bet joprojām spēj norīt. Es viņu redzēju.

-    Vai tev ir prātā kas labāks? Filipa jautāja.

-    Nav gan, Dibaks atzina.

-   Labi, tad darīsim tā, Džons sacīja, sākdams raks­tīt vēsti. Pat tad, ja tas prasīs sešus mēnešus, tieši tā mums arī jārīkojas jāieliek mammai domātā vēsts Nimroda mutē.