Lampas bērni 3 grāmata Kobru karalis no Katmandu

Murminošā skaņa kļuva skaļāka, un viņi drīz vien saprata, ka tā ir monotona skandēšana.

-    Varbūt tā ir transcendentālās meditācijas nodar­bība, Džons ieminējās.

Dibaks ielūkojās sava pulksteņa luminiscējošajā cipar­nīcā. Trijos naktī? Viņš apstājās un atkal ieklausījās.

-   Turklāt viņi nekad tā nav skandējuši meditācijas laikā. Klausieties!

-    NĀ-GA, NĀ-GA, NĀ-GA…

-    Nāga, Dibaks nočukstēja. Tas ir tas, ko viņi skandē. Nāga.

Visi trīs nodrebēja nevis no aukstuma, bet aiz bailēm, jo beidzot atskārta, ka atkal un atkal skandētais vārds sanskritā nozīmēja čūska.

-    Man ir nelaba nojauta, Filipa atzinās.

-    To tu jau teici, Dibaks sacīja.

-    Neteicu vis. Es sacīju, ka nekas labs nav gaidāms, ja mēs paturēsim Kobru karali. Vienīgi ceru, ka tas nav saistīts ar slikto sajūtu, kas mani pašlaik pārņem. Jo šī būtu viena no tām reizēm, kad es ļoti negribētu, ka man ir taisnība.

-    Jā, varu saderēt, Dibaks piekrita.

Kāpņu augšpusē bija saskatāma blāva gaisma, un Di­baks izslēdza lukturi. Stāvo akmens pakāpienu augšgalā viņi nonāca šaurā tunelī. Tur atradās metāla kāpnes, kas veda piecpadsmit vai divdesmit pēdas lejup tukša bronzas cilindra iekšpusē. Cilindrs bija aptuveni četras vai piecas pēdas plats un tā augšgalā atradās atvere, no kuras spīdēja spilgta, ņirboša gaisma un nāca monotonā skandēšana.

-    NĀ-GA, NĀ-GA, NĀ-GA, NĀ-GA, NĀ-GA…

Visi trīs bērni klusējot uzkāpa augšā, pirkstiem līpot pie ledusaukstā kāpņu metāla, un uzmanīgi pārliecās pāri atveres malai. Viņu nogurušajām acīm atklājās pār­steidzošs skats.

Tas bija alā izveidots templis ar piecdesmit vai seš­desmit pēdu augstiem griestiem, ko apgaismoja vairā­kas elektrisko spuldžu virtenes. Atgādinot burvju izrādi teātrī, pa grīdu plūda savāda migla, kas aptvēra trīs vai četru simtu vīriešu un sieviešu gumijas zābakos ieautās kājas. Tie visi stāvēja, rokas pacēluši lūgšanā, ar seju pret kādu punktu zem galvenās vietas, kur at­radās bērni. Pāri oranžajiem tērpiem viņi bija uzvilkusi anorakus un aitādas, un viņu sejas bija notrieptas ar dzeltenu krāsu. Kā hipnotizēti viņi turpināja skandēt: NĀ-GA, NĀ-GA, NĀ-GA, NĀ-GA…

Tas ir kobras kults, Filipa nočukstēja. Aasth Naag. Pulkveža Kilikrenkija vēstījuma pēdējā daļa Meklējiet trešo čūsku. Bet piesargieties no astotās ta­gad viņai bija skaidra. Viņi droši vien izmanto ašramu, lai slēptu savas darbības.

Trīs jaunie džini apklusa, drūmi apsverot notiekošā ļauno ironiju: kults, no kura viņi bija cerējuši paslēpt talismanu, atradās visapkārt, un nezin kā viņi bija no­nākuši tieši starp tiem cilvēkiem, no kuriem vēlējās iz­vairīties visvairāk.

Tikmēr tapa skaidrs, kāda nozīme ir bronzas cilind­ram, kura iekšpusē viņi slēpās. Kāpņu priekšā, starp diviem gariem indes zobiem, stiepās sazarota mēle viņi atradās milzīgas saslējušās karaliskās kobras statu­jas iekšpusē. Tomēr tā nebija pielūgsmes vai godbijības objekts. Tas bija cilvēks, kas patlaban stāvēja tieši zem viņiem, guru Masamdžasara, ģērbies atšķirīgāk nekā iepriekš. Balto mantiju vietā viņš bija uzvilcis biezu kažokādas apmetni, lai pasargātos no savādā, neciešamā aukstuma, kas valdīja alas templī, un viņa basās kājas tagad bija ieautas elegantos aitādas zābakos.

Džona modrā acs pēkšņi saskatīja neizskaidrojami zemās temperatūras avotu: tempļa stūrī divi sadhaki ar bieziem ādas cimdiem rokās cilāja lielus sausā ledus klučus un kustināja šķidrā slāpekļa cilindrus. Kāpēc gan tie būtu vajadzīgi? viņš bija neizpratnē.

-   Es nezinu, Dibaks teica. Varbūt gaisa kondicio­nēšanai. Virszemē ir ļoti karsts. Sazin cik silts te varētu būt bez visām tām padarīšanām?

-   Man tas liekas neticami, Džons iebilda. Tagad, kad esmu pavadījis nakti guļamkorpusā, es nešaubos, ka guru savu sekotāju ērtība ir bijusi nebijusi. Tas ir kas cits. Tam jābūt kam citam. Bet kas?

Guru nokratīja no pleciem ādas apmetni, atsedzot kailas krūtis, ko tāpat kā viņa vaigus un pieri klāja tā pati dzeltenā masa. Tad viņš pacēla rokas augšup kā baptistu sludinātājs, un visi apklusa.

-    Es piepildīšu jūsu cerības, guru teica skaļā, šau­šalīgā balsī. Un pierādīšu to. Jebkurš vīrietis vai sie­viete, kas seko man un klausa manām pavēlēm, saņems šo brīnumaino dāvanu un varu pār dzīvību un nāvi. Šonakt, mani draugi, jūs savām acīm redzēsiet, kā tiks parādīts šis spēks. Tāds spēks, kas ir stiprāks par lo­ģiku. Spēks, kas ir stiprāks par argumentiem. Jā, mani bērni, tāds spēks, kam jūs visi būsiet liecinieki.

Guru sasita plaukstas, un divi no viņa sekotājiem iznesa stikla tvertni, kas bija pilna ar dzīvām čūskām. Un bija skaidrs, ka tagad viņš grasījās čūskas ņemt rokās.

-    Laikam tāpēc viņi telpu uztur aukstu, Dibaks nočukstēja. Čūskas ir ektotermiskas. To ķermeņa tem­peratūra ir atkarīga no gaisa temperatūras. Kad čūskas ķermenis atdziest, rāpulis kļūst miegains vai letarģisks. Iespējams, tad tos vieglāk ņemt rokās.

-    Bet ne šīs čūskas, Džons iebilda. Skatieties!

Tvertnē atrodas infrasarkanais sildītājs. Sīs čūskas ir siltas.